Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

-    Vai tas nav brīnišķīgi? viņš kliedza un tikai ta­gad, kad zeme beidzot bija pārstājusi kustēties, nokrita ceļos un, plati smaidīdams kā vājprātīgais, salika rokas kā lūgšanā.

Bakšīšs pagriezās, lai paskatītos uz apvidus mašīnu, kas tagad bija apsviesta uz jumta, un pakratīja galvu. Izskatās, ka mums būs kājām jāiet līdz ceļam un jā­meklē palīdzība, viņš teica. Es nesaprotu, kas tur tik brīnišķīgs.

-    Nē, tas ir brīnišķīgi, tēvs uzstāja, rādīdams ak­mens gabalu, kas nebija biezāks par kompaktdisku. Paskat, es to ieraudzīju, tiklīdz zeme sakustējās. Tūk­stošiem gadu vējš un smiltis ir bijuši faraona dārgumu sargi. Bet laiku pa laikam zeme sakustas, un tas, kas bija aprakts, top redzams.

Bakšīšam akmens gabals it nemaz neatgādināja dār­gumu, un, patiesību sakot, kāds cits droši vien nebūtu ievērojis četrstūraino, gludo pelēka bazalta akmens ga­balu ar iekaltām gropēm, ko tēvs viņam rādīja, taču Huseins uzreiz bija sapratis, ka tā ir ēģiptiešu stēla.

-   Tā ir akmens plāksnīte, uz kuras ir sens vēstījums 18. dinastijas hieroglifu rakstībā, zēna tēvs paskaid­roja. Ja šis akmens ir tas, ko es domāju, tad mēs esam atraduši atslēgu, kas mums palīdzēs atminēt no­slēpumu, kurš glabāts tūkstošiem gadu. Ļoti iespējams, ka šī varētu kļūt par lielāko dienu mūsu mūžā. Tāds cilvēks kā es visu mūžu gaida šādu izdevību. Tāpēc tas ir tik brīnišķīgi. Un tāpēc es esmu laimīgs.

1. nodala VĀRDA DOŠANA SUŅIEM

Edvards Gonta kungs ar kundzi mita Ņujorkā, Aus­trumu 77. ielā 7, kādā vecā septiņstāvu dzīvojamā mājā. Viņiem bija divi bērni Džons un Filipa, divpadsmit gadu veci dvīņi. Tie bija vismazāk līdzīgie dvīņi, kādus vien varēja iedomāties (viņiem pašiem par lielu atvieg­lojumu un apmierinājumu). Cilvēkiem bija grūti ticēt, ka viņi vispār varētu būt dvīņi, tik atšķirīgi tie bija. Džons, kurš bija desmit minūtes vecāks, bija garš un tievs, ar taisniem, brūniem matiem, un viņam patika valkāt melnas drēbes. Filipa bija mazāka auguma, ar viļņotiem, rudiem matiem un brillēm raga ietvarā, kuru dēļ viņa izskatījās gudrākā no abiem. Meitenei patika valkāt rozā drēbes. Abiem gan bija mazliet žēl, ka viņi nav vienolas dvīņi, taču bija no tā laimīgi paglābušies. Lai gan tas reizēm šķita kaitinoši, kad cilvēki izteica piezīmes par to, ka viņi neizskatoties līdzīgi. It kā agrāk neviens to nebūtu ievērojis!

Tomēr prāta ziņā tas bija pavisam kas cits. Džonam un Filipai bieži vien bija ļoti līdzīgas domas. Reizēm skolā, kad skolotāja uzdeva jautājumu, viņi mēdza vien­laikus pacelt roku, lai atbildētu. Kad viņi televīzijā ska­tījās spēļu šovus, viņi mēdza nosaukt atbildes unisonā.

Un, kad abi pārī spēlēja vārdu minēšanu, viņus nebija iespējams uzvarēt.

Viņu tēvs, Gonta kungs, bija ieguldījumu baņķieris, kas, citiem vārdiem sakot, nozīmēja, ka viņš ir bagāts. Gonta kundze, kas Ņujorkas sabiedrībā labāk bija pa­zīstama kā Leila, bija ļoti skaista sieviete un plaši pie­dalījās labdarības pasākumos. Viņa bija ļoti iecienīta, jo viss, kam Gonta kundze pielika roku, izdevās veiksmīgi. Viņa rīkoja daudz banketu, viņas sarunas dzirkstīja kā kristāla lustra, viņa bija valdzinoša gudra un skaista, vārdu sakot, sabiedrības dvēsele.

Tomēr nevarēja noliegt, ka Gonta kungs un kundze veidoja nesaderīgu pāri gandrīz tikpat neticamu kā doma par to, ka viņu bērni varētu būt dvīņi. Tumšma­tainās Leilas lieliskais sportistes augums bija vairāk nekā sešas pēdas garš ar basām kājām, toties viņas vīrs Edvards pagariem, sirmiem matiem un tonētām brillēm bija tik tikko piecas pēdas garš savās Berluti kurpēs. Cilvēki pamanīja, kad Leila ienāca istabā; bet viņi reti kad ievēroja Edvardu, kuram laimīgā kārtā tā patika labāk, jo viņš bija kautrīgs un sevī noslēdzies, labprāt ļaudams uzmanības centrā atrasties savai sievai un 77. ielas mājai.

Gontu māja Ņujorkas Augšīstsaidā vairāk atgādināja templi nekā mitekli un bieži parādījās dažādos ilustrē­tajos spodrpapīra žurnālos. Ārdurvis sargāja milzīgi, iz­liekti, kalti dzelzs vārti, un istabu sienas bija apšūtas ar vislabākā sarkankoka paneļiem. Mājā bija lērums smalku franču mākslinieku gleznu, angļu antīko mē­beļu, retu persiešu paklāju un dārgu Ķīnas vāžu. Fi­lipa reizēm teica, ka, viņasprāt, vecāki vairāk rūpējoties par savām mēbelēm nekā par saviem bērniem; bet viņa zināja, ka tā nav taisnība, un to sacīja aiz tā paša iemesla kā viņas dvīņubrālis mēdza teikt savam tēvam, ka 7. nams vairāk atgādinot mākslas galeriju, nevis māju, kas piemērota, lai tajā dzīvotu divi divpadsmit gadu veci bērni. Tiklīdz Džons to sacīja (un parasti tas bija tad, kad Gonta kungs pārnāca mājās ar vēl vienu garlaicīgu vecu gleznu), tēvs mēdza iesmieties un atbildēja savam dēlam: ja 7. nams būtu mākslas galerija, tajā noteikti netiktu ielaisti suņi, pat tie divi suņi ne, kurus Gonti turēja kā ģimenes mīluļus.