Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

B.P.Kers

Lampas bērni 1 grāmata Piedzīvojums ar Ehnatonu

.

Prologs KARSTĀKĀ VIETA UZ ZEMES

Bija karstas vasaras dienas agra pēcpusdiena Ēģip­tē. Huseins Husauts, viņa vienpadsmit gadus vecais dēls Bakšīšs un abu suns Efendi bija uzslējuši apmetni divdesmit jūdzes uz dienvidiem no Kairas. Kā parasti, viņi izdarīja neatļautus izrakumus, meklējot vēsturis­kas senlietas, kuras varētu pārdot savā veikalā. Nekas tuksnesī nekustējās, izņemot kādu čūsku, mēslvaboli, mazu skorpionu un tālumā ēzeli, kas pa zemesceļu vilka koka ratus, pilnus ar palmu lapām. Citādi valdīja vientulība un svelmains klusums, un nejaušs garām­gājējs diez vai būtu iedomājies, ka šī neauglīgā klinšu un smilšu nomale bija daļa no lielākajām arheoloģisko izrakumu vietām Ēģiptē un ka neskaitāmas pieminekļu un dārgumu bagātības vēl aizvien gulēja apslēptas zem šīs neauglīgās tukšaines.

Bakšīšam patika palīdzēt tēvam, meklējot priekšme­tus tuksnesī. Bet saule sveilēja tik stipri, ka ik pēc lai­ciņa Bakšīšs vai viņa tēvs nometa liekšķeri un atgriezās pie apvidus mašīnas, lai iedzertu ūdeni un kādu brīdi pakavētos gaisa dzesinātāja atvēsinātajā salonā, pirms atkal sākt rakšanu. Darbs bija arī bīstams: racējiem uz­glūnēja čūskas un skorpioni, un piedevām visa apkārtne bija pilna ar apslēptām dziļām bedrēm, kurās nepiesar­dzīgs cilvēks vai kamielis varēja iekrist. No rīta darbs bija veicies labi līdz šim viņi bija atraduši dažas senas Ušebti figūriņas, pāris keramikas lausku un mazu zelta auskaru. Bakšīšs jutās ļoti priecīgs, jo tieši viņš bija iz­racis zelta auskaru, kurš, pēc viņa tēva teiktā, bija ļoti vērtīgs: atstarojot karstās tuksneša saules starus, tas kvēloja kā uguns aplis Huseina netīrajos pirkstos.

-    Ej un sadabū kaut ko uzkodām, puis, viņš teica. Tu to esi nopelnījis. Bet pats viņš turpināja rakt, cerībā atrast vēl kādu apslēptu senlietu.

-   Jā, tēvs. Bakšīšs aizgāja pie apvidus mašīnas un atvēra pakaļējo nodalījumu. Viņam pa pēdām sekoja Efendi, cerēdams, ka dabūs ko ēdamu. Zēns jau gribēja paņemt saldētavas somu, kad mašīna pēkšņi sakustējās, un, domādams, ka varbūt nav kārtīgi pievilkta rokas bremze, Bakšīšs ātri pieskrēja pie auto durvīm, grasīda­mies lēkt iekšā un kārtīgāk nostiprināt braucamo. Bet, tiklīdz viņš pasniedzās pēc durvju roktura, tas aizslīdēja no viņa tvēriena. Pēc pāris mirkļiem Bakšīšs zem kājām sajuta briesmīgu triecienu, it kā kāds pazemes milzis būtu iesitis ar dūri pa klinšainajiem griestiem sev virs galvas, un, palūkojies lejup, zēns redzēja, ka viņam zem kājām zeme kustas, viļņiem aizveļoties visas ielejas ga­rumā. Zaudējis līdzsvaru, viņš atsitās pret mašīnu, maz­liet sadauzot elkoni, un tad iekliedzās, kad pirmajam grūdienam tūlīt pat sekoja otrs un daudz spēcīgāks.

Bakšīšs pietrausās kājās un mēģināja noturēties stā­vus. Kļuva vieglāk, kad viņš pārstāja skatīties uz zemi un pievērsa acis stāvās nogāzes sienai. Ceturtdaļjūdzi no tās vietas, kur Bakšīšs stāvēja, kraujā nogāze bija apvidus, kuru viņš un tēvs labi pazina, jo abi tur bieži bija strādājuši. Bet tieši tad, kad viņš paskatījās, visa klints siena nobruka un, raujot līdzi putekļu mākoņus, atlūzas, lielus akmeņus un smiltis, sagruva uz virmojo­šās tuksneša virsmas.

Bakšīšs pēkšņi apsēdās, gluži vienkārši tādēļ, lai at­kal nepakristu. Viņš nekad agrāk nebija piedzīvojis zemestrīci, taču atskārta, ka drausmīgo zemes kustē­šanos nekādi nevarēja sajaukt ar ko citu. Viņa tēvs, gluži otrādi, bija vairāk iepriecināts nekā nobijies no zemestrīces, un sāka histēriski smieties, neveiksmīgi mēģinādams piecelties kājās.

-    Beidzot! viņš sauca, beidzot! acīmredzami pārliecināts, ka zemestrīce nākusi īstajā laikā.

Grūdieni kļuva aizvien spēcīgāki horizontālie rā­vieni mijās ar dažiem vertikāliem. Daba it kā bija nodo­mājusi apmulsināt visus tādus kā Huseins Husauts, kas bija tik izveicīgi, ka iedomājās staigājam pa kuģa klāju vētras laikā. Pārsteigtajam Bakšīšam šķita, ka tēvs ir sajucis prātā.

-    Desmit gadus! Huseins skaļi kliedza, pārspējot zemes pērkonīgo dārdoņu. Desmit gadus esmu to gai­dījis.

Bakšīšam par pārsteigumu, tēva labais noskaņojums un satraukums nelikās atslābstam pat tad, kad sprā­dzienam līdzīga klinšu un zemes pārvietošanās pacēla apvidus mašīnu gandrīz sešas pēdas viņam virs galvas un apgāza otrādi.

-   Tēvs, rimsties! sauca zēns un satvēra Efendi, kurš aiz bailēm gaudoja un drebēja. Tu esi traks. Lūdzu, rimsties, vai arī tevi nogalinās.

Īstenībā Huseins Husauts, mēģinādams nostāvēt uz drebošās zemes, nebija vairāk apdraudēts kā viņa dēls un suns, kuri bija pieplakuši tai; bet zēns juta, ka viņa tēva izturēšanās veidā ir kaut kas nešķīsts, it kā zemes gari spētu samanīt pienācīgas cieņas trūkumu viņa tēva līksmajā noskaņojumā un acīmredzami bezbailīgajā uz­vedībā, un tāpēc viņus visus trīs varētu iznīcināt.

Un tad, tikpat pēkšņi kā bija sākusies, pazemes dār­doņa pagaisa, šausminošā kustēšanās aprima, putekļi un smiltis nosēdās, svelmainais klusums atgriezās, un viss atkal bija neskanīgs viss, izņemot Huseinu Husautu.