Koralīna

Viņa bija pārliecināta, ka māte tās aizvērusi, bet ta­gad durvis stāvēja pavērtas pavisam mazā spraudziņā. Koralīna piegāja klāt un paskatījās iekšā. Tur bija ti­kai sarkanu ķieģeļu siena.

Aizvērusi vecās koka durvis, meitene nodzēsa gaismu un gāja gulēt.

Sapņos viņa redzēja melnus apveidus, kas slīdēja šurpu turpu, vairoties no gaismas, līdz visi sapulcējās zem mēness sirpja. Mazi, melni apveidi ar mazām, sar­kanām ačelēm un asiem, dzeltganiem zobiņiem.

Tie sāka dziedāt:

Mēs esam mazas, bet mūsu ir daudz, mūsu ir daudz, mēs esam mazas. Mēs bijām šeit, pirms tu cēlies, mēs būsim šeit, kad tu kritīsi.

Balstiņas bija augstas, čukstošas un nedaudz rau­dulīgas. Koralīnai kļuva neomulīgi.

Pēc tam viņa manīja tādus kā reklāmas klipus, bet pašās beigās neredzēja neko.

II

NāKAMAJĀ DIENĀ vairs nelija un māju ieskāva bieza, balta migla.

-    Es iziešu pastaigāties, Koralīna bilda.

-     Tikai neej nekur tālu, māte piekodināja. Un uzvelc siltas drēbes.

Koralīna uzvilka zilo mēteli ar kapuci, aplika sar­kano šalli un uzāva dzeltenos Velingtona firmas zāba­kus.

Viņa izgāja ārā.

Mis Spinka bija izvedusi pastaigā savus suņus.

-     Sveika, Karolīna, sacīja mis Spinka. Draņķīgs laiks, vai ne?

-    Jā, piekrita Koralīna.

-     Es senāk spēlēju Portiju, ierunājās mis Spinka,

-     mis Forsibla gan stāsta par savu Ofēliju, bet cilvēki nāca skatīties tieši uz manu Portiju. Kad mēs uzstājā­mies rampas gaismā.

Mis Spinka bija satuntuļojusies puloveros un jakās, tādēļ izskatījās vēl sīkāka un bumbai līdzīgāka nekā parasti. Viņa bija līdzīga lielai, pūkainai olai. Viņa bija uzlikusi brilles ar bieziem stikliem, un viņas acis likās milzīgas.

-    Viņi uz manu ģērbtuvi vienmēr sūtīja puķes. Tā bija gan, mis Spinka skaidroja.

-    Kādi viņi? vaicāja Koralīna.

Mis Spinka piesardzīgi pavērās apkārt vispirms pāri vienam plecam, tad otram, bažīgi ieskatoties mig­las vālos, it kā kāds varētu noklausīties.

-     Vīrieši, viņa nočukstēja, tad pievilka sev klāt šuneļus un aiztuntuļoja prom mājas virzienā.

Koralīna devās tālāk.

Apstaigājusi trīs ceturtdaļas no loka apkārt namam, viņa ieraudzīja mis Forsiblu, kas stāvēja pie dzīvokļa durvīm, kurā dzīvoja viņas abas ar mis Spinku.

-    Karolīna, vai neesi redzējusi mis Spinku? Meitene atteica, ka ir gan redzējusi un ka mis Spinka

ir izvedusi ārā suņus.

-     Es ļoti ceru, ka viņa neapmaldīsies citādi viņai atkal uzmetīsies izsitumi, raizējās mis Forsibla. Jā­būt pētniekam, lai atrastu ceļu šādā miglā.

-    Es arī esmu pētniece, teica Koralīna.

-    Nu, protams, esi, mīļumiņ, piekrita mis Forsibla. Tikai neapmaldies.

Koralīna turpināja staigāt pa dārzu pelēkajā miglā. Viņa ne uz brīdi neizlaida no acīm namu. Pēc desmit minūtēm viņa bija nonākusi pastaigas sākumpunktā. Mati uz pieres bija samirkuši, un seja bija mikla.

-   Ahoi, Karolīna, iesaucās savādais večuks no augš­stāva.

-    Sveiki, atbildēja Koralīna.

Cauri biezajai miglai večuku bija grūti saskatīt. Viņš slāja lejup pa kāpnēm mājas ārpusē. Tās veda garām Koralīnas dzīvokļa ieejas durvīm augšup uz večuka dzīvokli. Viņa gaita bija ļoti lēna. Koralīna gai­dīja kāpņu apakšā.

-     Pelītēm nepatīk migla, večuks pavēstīja. No miglas viņu ūsiņas nestāv gaisā.

-     Man arī diez ko nepatīk migla, atzina Kora­līna.

Večuks pieliecās tuvu klāt, tik tuvu, ka viņa ūsu gali pieskārās meitenes ausij. Pelītēm priekš tevis ir kāds vēstījums, viņš nočukstēja.

Koralīna nezināja, ko atbildēt.

-    Un vēstījums ir šāds: Neej nekad cauri tām dur­vīm. Viņš ieturēja pauzi. Vai tas tev kaut ko iz­saka?

-    Nē, atteica Koralīna.

Večuks paraustīja plecus. Tās pelītes vispār ir dī­vaini radījumi. Viņas reizēm visu saputro. Viņas jauc tavu vārdu, starp citu. Viņas tevi sauc par Koralīnu, nevis par Karolīnu. Nepavisam ne par Karolīnu.

Viņš paņēma piena pudeli no kāpņu pakājes un kāpa augšup uz savu mansarda dzīvokli.

Koralīna iegāja mājā. Māte strādāja savā kabinetā, kas smaržoja pēc ziediem.

-    Ko lai es daru? Koralīna vaicāja.

-    Kad tev sākas skola? māte atjautāja.

-    Nākamajā nedēļā, Koralīna atbildēja.

-    Ak tā, māte novilka. Liekas, vajadzēs tev sagā­dāt jaunas drēbes skolai. Mīļumiņ, atgādini man par to, citādi es piemirsīšu. Un viņa atkal sāka darboties ar tastatūru.

-    Nu bet ko lai es daru? Koralīna atkārtoja.

-     Uzzīmē kaut ko. Māte padeva papīra lapu un lodīšu pildspalvu.

Koralīna mēģināja uzzīmēt miglu. Pēc desmit mi­nūšu ilgiem pūliņiem viņas priekšā vēl aizvien bija balta lapa ar uzrakstu

A

M

I

L

G

vienā stūrī nedaudz šķībiem burtiem. Koralīna no-

»

kremšļojās un parādīja to mātei.

-     Aha. Nu ļoti moderni, mīļumiņ, māte noteica. Koralīna aizgāja uz viesistabu un lūkoja atvērt ve­cās durvis. Tās atkal bija ciet. Nospriedusi, ka māte atkal tās aizslēgusi, meitene paraustīja plecus.

Tad viņa devās apciemot tēvu. Viņš sēdēja, pagriezis muguru pret durvīm, un sita pa taustiņiem. Taisies ka tiec, tēvs jautri noteica, kad meitene ienāca.

-    Man ir garlaicīgi, Koralīna pasūdzējās.

-    Tad iemācies dejot stepu, tēvs ieteica, nepagrie­zies pret meitu.