Koralīna

Meitene ieslēdza televizoru, pārslēdza no viena ka­nāla uz nākamo, bet tur bija tikai vīrieši uzvalkos, kas runāja par biržas stāvokli, un viktorīnas. Beidzot viņa tomēr atrada, ko skatīties: tā bija otrā daļa no dabas programmas par dzīvnieku aizsargkrāsām. Viņa re­dzēja zvērus, putnus, kukaiņus, kas maskējoties iz­skatījās pēc lapām, zariņiem vai citiem dzīvniekiem, lai izbēgtu no ienaidniekiem. Koralīnai tas ļoti patika, bet pārraide diemžēl drīz beidzās, un tai sekoja sižets par konditorejas fabriku.

Bija laiks parunāties ar tēvu.

Tēvs bija mājās. Koralīnas vecāku darbs bija saistīts ar datoriem, un tas nozīmēja, ka viņi lielu daļu laika pavadīja mājās. Viņiem katram bija savs kabinets.

-      Cau, Koralīna, tēvs noteica, nepaskatījies uz meitu, kad viņa ienāca istabā.

-    Uf, Koralīna bilda, ārā līst.

-    Aha, atbildēja tēvs. Līst kā no spaiņa.

-    Nē, Koralīna atteica, vienkārši līst. Vai es varu iziet laukā?

-    Un ko saka mamma?

-   Mamma saka: "Tu neiesi ārā šādā laikā, Koralīna Džounsa."

-    Nu tad ne.

-    Bet es gribu pētīt.

-    Izpēti dzīvokli, tēvs ierosināja. Re, te ir papīrs un pildspalva. Saskaiti visas durvis un logus. Saskaiti visas lietas, kas ir zilā krāsā. Sarīko ekspedīciju, lai atrastu boileru. Un ļauj man mierīgi strādāt.

-    Vai drīkstu ieiet viesistabā? Viesistabā bija no­vietotas dārgās (un neērtās) mēbeles, ko pēc nāves viņiem bija atstājusi Koralīnas vecmāmiņa. Meitenei nebija atļauts tur ieiet. Neviens tur negāja iekšā. Tā bija domāta īpašiem gadījumiem.

-     Ja nesataisīsi nekārtību. Un neko tur neaiztiec.

Koralīna to rūpīgi apsvēra, tad paņēma papīru un

pildspalvu un devās izpētīt dzīvokli.

Viņa atrada boileru (tas bija uzstādīts virtuves ska­pītī).

Viņa saskaitīja visus priekšmetus zilā krāsā (153).

Viņa saskaitīja logus (21).

Viņa saskaitīja durvis (14).

No durvīm, ko viņa atrada, trīspadsmit vērās vaļā un ciet. Bet vienas lielas brūna koka durvis ar grie­zumiem viesistabas tālajā galā bija aizslēgtas.

Koralīna pajautāja mātei: Uz kurieni ved šīs durvis?

-    Ne uz kurieni, mīļumiņ.

-    Tām ir jāved uz kaut kurieni.

Māte pašūpoja galvu. Nu paskaties, viņa teica Koralīnai.

Māte noņēma atslēgu saišķi no virtuves durvju augšpuses. Viņa lēnām tās izšķiroja un izvēlējās se­nāko, lielāko, melnāko, visvairāk sarūsējušo atslēgu. Abas iegāja viesistabā, un māte ar šo atslēgu atslēdza durvis.

Tās atvērās.

Mātei bija taisnība durvis neveda ne uz kurieni. Aiz tām bija mūra siena.

-    Kad šeit bija vienas ģimenes māja, māte paskaid­roja, šīs durvis uz kaut kurieni veda. Bet, kad māju sadalīja dzīvokļos, durvis vienkārši aizmūrēja. Tām otrā pusē ir tukšais dzīvoklis mājas otrā daļā, tas vēl nav pārdots.

Viņa aizvēra durvis un pakāra atslēgu saišķi atpa­kaļ pie virtuves durvīm.

-    Tu neaizslēdzi, Koralīna ieminējās.

Māte paraustīja plecus. Kāpēc man būtu tās jāaiz­slēdz? viņa teica. Tās ne uz kurieni neved.

Koralīna neko neiebilda.

Ārā bija jau gandrīz tumšs, un lietus vēl aizvien lija, bungojot pie logiem un izplūdinot automašīnu ugunis uz ielas.

Koralīnas tēvs pārtrauca darbu un pagatavoja vi­siem vakariņas.

Meitenei tās ļoti negaršoja. Tēt, viņa teica, tu atkal esi uztaisījis ēdienu pēc grāmatas.

-     Tas ir puravu un kartupeļu sautējums ar estra­gonu un kausētu Grijēras sieru, viņš atzinās.

Koralīna nopūtās, piegāja pie ledusskapja un sa­meklēja saldētās kartupeļu nūjiņas un minipicu.

-     Tu taču zini, ka man negaršo pēc receptēm gata­voti ēdieni, viņa sacīja tēvam, kamēr viņējās vaka­riņas griezās mikroviļņu krāsnī un sarkanie cipariņi aizskaitīja līdz nullei.

-    Ja tu pamēģinātu, tev varbūt iegaršotos, ieminē­jās tēvs, bet meitene tikai pašūpoja galvu.

Tonakt Koralīna gulēja nomodā. Lietus bija mitē­jies, un viņa gandrīz jau laidās miegā, kad atskanēja: "T-t-t-t-t-t." Viņa pietrūkās sēdus.

Tad atskanēja "Krīīīīī…

…āāāāk!"

Koralīna izkāpa no gultas un aplūkoja halli, taču neko neparastu nemanīja. Viņa nokāpa lejā koridorā. No vecāku guļamistabas bija dzirdama klusa krākšana (tas bija tēvs) un paretam murmināšana miegā (tā bija māte).

Koralīna nevarēja saprast, vai to ir nosapņojusi, lai kas tas arī būtu.

Kaut kas sakustējās.

Tas bija kas vairāk par ēnu, un tas naski aizbēga pa tumšo koridoru kā maza driska no nakts.

Viņa cerēja, ka tas nav zirneklis. Zirnekļi uzdzina Koralīnai šermuļus.

Melnais apveids iegāja viesistabā, un Koralīna tam bažīgi sekoja.

Istaba bija tumša. Vienīgā gaisma nāca no gaiteņa puses, un Koralīna, nostājusies uz sliekšņa, meta mil­zīgu kroplīgu ēnu uz istabas tepiķa viņa izskatījās pēc kārnas milzenes.

Koralīna jau nodomāja, vai tikai nebūtu jāieslēdz elektrība, kad pamanīja, ka melnais apveids lēnām izlien no sofas apakšas. Tas uz brīdi apstājās, tad bez skaņas pārskrēja pāri tepiķim uz tālāko telpas kaktu.

Kaktā nebija mēbeļu.

Koralīna ieslēdza gaismu.

Kakts bija tukšs. Tajā bija tikai vecās durvis, kas veda uz mūra sienu.