Kapsētas grāmata

-    Man tādas nekad nav bijis, Nevs novilka.

-   Ikvienam ir dzimšanas diena! Tu gribi teikt, ka tev nekad nav bijis tortes un svecīšu, nekā tāda?

Nevs pašūpoja galvu. Meitene uz viņu žēli nolū­kojās. Nabadziņš. Man ir pieci gadi. Varu derēt, ka tev arī ir pieci!

Nevs priecīgs pamāja. Viņš negribēja strīdēties ar jauno draudzeni. Meitene viņu darīja laimīgu.

Meitenes vārds bija Skārleta Embera Pērkinsa, vismaz tā viņa teica Nevam, un viņas mājas bija dzī­voklis, pie kura nebija dārza. Meitenes māte šobrīd sēdēja uz soliņa pie kapličas kalna pakājē un lasīja žurnālu, un Skārletai bija pieteikts būt atpakaļ pēc pusstundas, labi izskraidīties, neiekulties nepatikša­nās un nerunāt ar svešiniekiem.

-    Es esmu svešinieks, Nevs aizrādīja.

-   Neesi gan, Skārleta nopietni atteica. Tu esi mazs puika. Pēc tam viņa pārliecināta piebilda:

-    Turklāt tu esi mans draugs, tāpēc nevari būt sve­šinieks.

Nevs smaidīja reti, bet šoreiz viņa smaids pletās pāri visai sejai. Jā, es esmu tavs draugs, viņš sacīja.

-    Kā tevi sauc?

-    Nevs. Pilnā vārdā Neviens.

Meitene iesmējās. Dīvains vārds, viņa teica.

-    Ko tu šeit dari?

-   Mācos alfabētu, Nevs atteica. No kapakme­ņiem. Man jānoraksta vārdi.

-   Vai es arī varu?

Sākumā Nevs negribēja to pieļaut galu galā tie bija viņa kapakmeņi, vai ne? -, bet tad saprata, ka tā uzvesties ir muļķīgi un ka ir taču patīkami saulainā dienā kaut ko interesantu darīt kopā ar draugu. Nevs atbildēja: Jā.

Viņi norakstīja vārdus no kapakmeņiem, Skār­leta palīdzēja Nevam nolasīt nezināmos vārdus un uzvārdus, un Nevs pārtulkoja Skārletai jau pazīsta­mos latīņu teicienus. Likās, ka balss, kas no kalna pakājes sauca: Skārlet! atskanējusi pārāk agri.

Meitene atdeva papīru un krītiņus Nevam. Man tagad jāiet, viņa nopūtās.

-    Tiksimies nākamreiz, vai ne? Nevs teica.

-    Kur tu dzīvo? Skārleta gribēja zināt.

-    Šeit, viņš atteica un noskatījās, kā meitene skrien lejup no kalna.

Pa ceļam uz mājām Skārleta pastāstīja mātei par zēnu, ar kuru bija spēlējusies, viņu saucot Neviens un viņš dzīvojot kapsētā. Tovakar Skārletas māte par to ieminējās savam vīram, kurš savukārt atbildēja, ka iedomu draugi ir bieži sastopams fenomens kon­krēta vecumposma bērniem un ka par to nav jāuz­traucas, bet gan jāpriecājas, jo viņiem ir tā laime dzī­vot tik tuvu dabas rezervātam.

Pēc šīs tikšanās Skārleta nekad neieraudzīja Nevu pirmā. Saulainās dienās vecāki mēdza vest meitu uz kapsētu. Kamēr māte un tēvs sēdēja uz soliņa un lasīja, Skārleta klīda pa kapsētas celiņiem, ģērbusies spilgti zaļās, oranžās vai rozā drēbēs, un pētīja apkārtni. Drīz vien viņa pamanīja mazu, nopietnu sejiņu ar pelēkām acīm un mīkstiem, pelēkiem matiem lūkoja­mies uz viņu, un tas bija Nevs. Bērni spēlēja paslēpes vai "augstāk par zemi", vai arī klusi sēdēja un vēroja trušus, kas mitinājās aiz vecās kapličas.

Nevs iepazīstināja Skārletu ar saviem draugiem. Nemaz nebija svarīgi, ka viņa tos neredzēja. Vecāki jau bija viņai paskaidrojuši, ka arī Nevs ir izdomāts tēls un ka tas nav nekas slikts māte pat pāris vakaru bija uzlikusi galdā traukus tieši Nevam -, tāpēc Skār­letai nemaz nelikās dīvaini, ka arī zēnam ir iedomu draugi. Viņš vienmēr atstāstīja, ko tie ir teikuši.

-   Bārtlebijs saka, ka seja tevim iraid kā saspiesta plūme, Nevs paskaidroja.

-   Pašam tāda! Un kāpēc viņš tik dīvaini runā? Vai varbūt viņš domāja: kā saspiests tomāts?

-   Man šķiet, ka tur, kur viņš dzīvoja, toreiz nemaz neauga tomāti, Nevs sacīja. Tolaik visi tā runāja, vai saproti?

Skārleta bija laimīga. Viņa bija gudrs, vientuļš bērns, kura māte strādāja tālmācības universitātē, pasniedzot angļu valodu cilvēkiem, kurus nekad nebija redzējusi, labojot darbus, kurus saņēma pa e-pastu, un sūtot saviem studentiem vērtējumus un iedrošinājuma vār­dus. Meitenes tēvs mācīja elementārdaļiņu fiziku, bet, kā Skārleta bija izskaidrojusi Nevam, bija pārāk daudz cilvēku, kas gribēja mācīt elementārdaļiņu fiziku, un pārāk maz tādu, kas gribētu to mācīties, tāpēc Skārle­tas ģimenei vajadzēja pārcelties no vienas universitā­tes pilsētiņas uz citu, un katrā nākamajā universitātē viņas tēvs cerēja dabūt pastāvīgu darbu, tomēr viņam nekad neveicās.

-    Kas ir elementārdaļiņu fizika? jautāja Nevs.

Skārleta paraustīja plecus. Nu, viņa teica, ir

atomi, kas ir pārāk mazi, lai tos redzētu, bet mēs no tiem sastāvam. Un tad vēl ir tādas daļiņas, kas ir mazākas par atomiem, un tā tad arī ir elementārda­ļiņu fizika.

Nevs pamāja un nosprieda, ka Skārletas tētis inte­resējas par iedomātām lietām.