Kapsētas grāmata

Gajs ilgi klusēja un tad sacīja: Viņš par to nevienam nestāstīja un nekad te neatgriezās. Akmeni aizstūma atpakaļ vietā, un ar laiku šo notikumu aizmirsa. Pēc divsimt gadiem, kad būvēja Frobišera mauzoleju, šo vietu atklāja vēlreiz. Jaunais vīrietis, kas to atrada, sap­ņoja par bagātībām, tāpēc viņš nevienam neko neteica, noslēpa ieeju aiz Eiframa Petifera zārka un kādu nakti devās kalnā kā pats domāja, neviena nemanīts.

-   Vai viņa mati bija balti, kad viņš iznāca?

-   Viņš neatgriezās.

-    Hm. Ak tā. Un kurš tad tur ir apglabāts?

Gajs pašūpoja galvu. Es nezinu, jauno Ouven. Bet es

jutu viņa klātbūtni jau toreiz, kad te vēl nekā nebija. Es jau toreiz jutu, ka paugura dziļumā kaut kas gaida.

-    Ko viņš gaidīja?

-    Es varēju sajust tikai gaidas, Gajs Pompejs atteica.

Skārletai līdzi bija liela bilžu grāmata, un viņa sēdēja uz zaļā soliņa netālu no vārtiem blakus mātei, kura pētīja mācību grāmatas pielikumu. Meitene bau­dīja pavasara sauli un visiem spēkiem centās ignorēt mazo zēnu, kurš vispirms māja viņai no efeju apvīta pieminekļa patvēruma, bet, kad viņa bija izlēmusi turp vairs neskatīties, viņš izlēca gluži kā spēļu klauns no kastītes aiz kapakmens (Džodži Dž. Sodži. Es biju svešinieks, un jūs mani pieņēmāt).

Beidzot meitene nolika grāmatu uz soliņa.

-    Māmiņ? Es iešu pastaigāties.

-    Tikai neaizklīsti no takas, mīļā.

Skārleta gāja pa taciņu līdz pat stūrim, kur ierau­dzīja Nevu mājam viņai no kalna. Viņa saviebās.

-    Es šo to uzzināju, Skārleta paziņoja.

-    Es arī, Nevs neatpalika.

-    Pirms romiešiem te bija citi cilvēki, Skārleta stāstīja. Viņi te dzīvoja, un pēc nāves viņus apgla­bāja šajos kalnos kopā ar dārgumiem un visu ko citu. Tos sauca par kapukalniem.

-   Ak tā, sacīja Nevs. Tas visu izskaidro. Vai tu gribētu tādu redzēt?

-   Tūlīt? Skārleta izskatījās pārsteigta. Tu jau nemaz nezini, kur tāds kapukalns ir, vai ne? Un tu zini, ka es nevaru sekot tev visur, kur ej. Meitene bija redzējusi, kā Nevs var izslīdēt cauri sienai gluži kā ēna.

Par atbildi viņš pacēla gaisā lielu, sarūsējušu dzelzs atslēgu. To es atradu kapličā, viņš teica. Ar to var atslēgt lielāko daļu kapsētas vārtu. Viena atslēga der visiem, tolaik tā bija vienkāršāk.

Skārleta uzrāpās kalnā pie Neva.

-   Vai tu runā patiesību?

Zēns pamāja, un viņa lūpu kaktiņos dejoja apmie­rināts smaids. Nāc! viņš sacīja.

Bija brīnišķīga pavasara diena, gaisu pildīja putnu dziesmas un bišu zumēšana. Vējā līgojās narcises, un šur tur kalna malā galvas klanīja pirmās tulpes. Zils neaizmirstulīšu paklājs un dzelteni prīmulu punktiņi rotāja zaļo kalna nogāzi, pa kuru bērni kāpa augšup uz nelielo Frobišera mauzoleju.

Tas bija vecs, vienkāršs, aizmirsts akmens nams ar metāla vārtiem. Nevs tos atslēdza ar dzelzs atslēgu, un viņi iegāja iekšā.

-   Aiz kāda no zārkiem jābūt caurumam, sacīja Nevs, vai durvīm.

Viņi to atrada aiz zārka pirmajā plauktā cauru­mu sienā, pa kuru varēja ielīst. Lejā, Nevs sacīja. Mēs līdīsim lejā.

Skārletai pēkšņi nemaz tik ļoti negribējās pieda­līties šajā piedzīvojumā. Viņa teica: Mēs tur neko neredzēsim! Ir tumšs.

-    Man nevajag gaismu, kamēr esmu kapsētā, Nevs pārliecinoši sacīja.

-    Man gan vajag, meitene iebilda. Tur ir tik tumšs!

Nevs domāja, ko gan viņš tādu pārliecinošu varētu pateikt, piemēram, "tur lejā nekā slikta nav", bet dzirdētais par matiem, kuri nosirmoja, un par cil­vēkiem, kuri pazuda uz neatgriešanos, nozīmēja, ka viņš nevarēja to solīt ar tīru sirdsapziņu. Tāpēc zēns sacīja: Es nokāpšu lejā, bet tu gaidi te.

Skārleta sarauca pieri. Tu nedrīksti mani te pamest, viņa teica.

-   Es tikai nokāpšu lejā paskatīties, kas tur ir, Nevs skaidroja, un tad kāpšu augšā, lai pastāstītu tev.

Viņš piegāja pie cauruma sienā, notupās uz ceļiem un četrrāpus ielīda iekšā. Otrā pusē bija pietiekami augsti griesti, lai varētu piecelties stāvus, un zēns ieraudzīja akmenī cirstus pakāpienus. Es tagad kāpšu lejā, viņš uzsauca.

-   Vai tev būs ilgi jākāpj?

-   Man šķiet, ka jā.

-   Ja tu mani turētu aiz rokas un teiktu, kur jāliek kāja, es arī varētu iet kopā ar tevi, Skārleta sacīja.

-    Protams, Nevs piekrita, un, pirms viņš bija beidzis runāt, Skārleta četrrāpus jau ielīda pa cau­rumu sienā.

-   Vari celties kājās, Nevs sacīja un saņēma meite­nes roku. Tepat ir pakāpieni. Liec kāju uz priekšu! Redzi nu. Es iešu pirmais.

-    Vai tu patiešām redzi tādā tumsā? meitene pārsteigta jautāja.

-   Jā, ir diezgan tumšs, Nevs piekrita, tomēr es visu varu saskatīt.

Bērni kāpa lejup pa kāpnēm dziļāk kalnā, un Nevs stāstīja draudzenei, ko viņš pa ceļam redz. Kāpnes ved lejup, pakāpieni ir no akmens. Un arī griesti ir no akmens. Un sienas kāds ir apzīmējis.

-   Kas tur ir uzzīmēts?

-   Kaut kas liels un spalvains kā pie burta G, tātad govs, tikai ar lielākiem ragiem. Un tālāk kaut kāds raksts, gluži kā liels mezgls. Tas ir iegrebts sienā, nevis uzzīmēts, paskaties! Viņš pielika Skārletas pirkstus pie sienas, kur bija mezglainais raksts.

-   Es to varu sataustīt! Skārleta izsaucās.