Daudzu dažādu atmiņu līdzāspastāvēšana absolūti nesaskan ar Scillarda hipotēzi par parakonstitutīvajām sistēmām neironā. Panaj rins nevēlējās runāt par līdzāspastāvēšanas mehānismu. («Kam tas vajadzīgs? Paskaidrojums ir sarežģīts un garš, bet jūs pēc tam — pēc sava eksperimenta — visu laimīgi aizmirsīsit. Tad, kad kļūsit jaunāks, laipni lūdzu …») Panarins un Vitovskis acīmredzot pamatojās uz otru atmiņas teoriju, pēc kuras nervu šūnās nonākušie impulsi maina RNS [3] struktūru. Ja RNS spēj noskaņoties uz dažādām frekvencēm, tad … tad iegūst jēgu analoģija ar vairāku informāciju vienlaicīgu pārraidīšanu pa vienu vadu.
Eksperiments ilga četras stundas.
Nē, vārds «eksperiments» šeit noteikti neder. Gan tajā dienā, gan nākamajās Panarins cītīgi piepildīja savu otro, trešo un pārējās atmiņas (būs jāpierod pie tādas terminoloģijas!). Pavisam to ir deviņas, bez pirmās, parastās. Eksperiments, kā es tagad saprotu, īsti sāksies tad, kad visas deviņas atmiņas būs tādā līmenī, kāds nepieciešams patstāvīgam zinātniskam darbam, un droši vien nonāks savstarpējā mijiedarbībā.
*
Jā, tagad es atceros pavisam skaidri: tieši toreiz es pirmo reizi sāku domāt par piedalīšanos eksperimentā. Manā eksperimentā.
Diezin vai man izdosies secīgi un sakarīgi izklāstīt, kā no šās pirmās nenoteiktās domas izveidojās skaidra mana eksperimenta nepieciešamības izpratne. Bet kāda gan tam nozīme? Daudz svarīgāk ir pierakstīt domas, kuras es vēlāk varu aizmirst.
Man radās lieliska ideja — skaitļošanas' mašīnās izmantot atmiņu līdzāspastāvēšanas principu. Ķīmiotroni [4] , piemēram, droši vien var strādāt vienlaicīgi vairākos režīmos. Man las ir noteikti jāatceras — pēc tam, pēc eksperimenta.
Jāatceras pēc tam.
Ko es vispār pēc eksperimenta atcerēšos?
Vitovskis sacīja tā:
Atjaunināšanas distance — desmit gadi. Fiziskā atjaunināšanās būs cik vien iespējams precīza — uzreiz par visu termiņu. Bet atmiņa ir tikai jāizkustina. Tam, kas ir uzkrāts desmit gados un iegūlies atmiņā uz ilgiem laikiem, atkal jāpārvēršas operatīvajai atmiņai līdzīga stāvoklī. Pēc atjaunināšanas cilvēks vairāku mēnešu laikā varēs nostiprināt kādu noteiktu šās izkustinātās atmiņas daļu. Notiks, ka mēdz sacīt, konsolidācijas process. Pārējais pakāpeniski aizmirsīsies. Tomēr tas viss ir mūsu darba gala mērķis — gan vēl pilnībā nesasniegts. Pagaidām mēs nespējam nodrošināt harmonisku fizisko atjaunināšanos. Piemēram, atjaunināšanās procesam nekādi nepakļaujas acs kristāliņš. Un lomēr stāvoklis te ir samērā labs. Sliktāk ir ar atmiņu: jūsu izmēģinājums ir pirmais. Viss atkarīgs no tā, cik ilgi turpināsies atmiņas konsolidācijas process. Nav izslēgts, ka tas ilgs tikai dažas stundas. Šajā laikā jūs nespēsit nostiprināt gandrīz neko. Viss izkustinātās atmiņas apjoms atri izgaisis (bet mēs izkustināsim visu, ko jūs esat uzkrājis atmiņā pēdējos deviņos desmit gados). Citiem vārdiem runājot, šajā gadījumā jūs atgriezīsities par desmit gadiem atpakaļ ne vien fiziski, bet ari garīgi. Iespējams ari pretējs variants: konsolidācija ilgs vairākus gadus. Tad jūs kļūsit jaunāks fiziski, bet saglabāsit to, kas patlaban uzkrāts jūsu atmiņa. Optimālā gadījumā konsolidācija ilgs divus trīs gadus. Un te nu daudz kas ir atkarīgs no jums. No prāta disciplīnas. Tieši tādēļ izmēģinātājam noteikti jābūt zinātniekam. Ļoti svarīgs ir zināšanu sākotnējais apjoms un prasme pēc'; tam, konsolidācijas procesā, atlasīt un no stiprināt atmiņā to, kas nepieciešams. Jumi pašam būs jāizlemj, ko vajag no jauna atcerēties. Un realizēt objektīvu paškontroli un pašanalīzi. Ja veiksies labi, mēs iegūsim maksimālu informāciju, kas aizstās veselu eksperimentu sēriju.
Vitovskis bija manāmi uztraukts.
— Steigā var viegli savārīt ziepes! — viņā turpināja. — Es gribu, lai jūs saprastu mūs< līdz galam. Atjaunināšanas metodiku, starp citu, var izmantot arī vēža ārstēšanā. Jā, jā tieši tā, un tas divkārt sarežģī situāciju. Netiek izmantoti gatavi un droši ārstniecības līdzekļi … Tas ir šausmīgi! Ir jāsteidzas… bet steigties nedrīkst. Bioloģijā vieglāk kā jebkurā nozarē var nonākt burvja mācekļa stāvoklī…
Es tikko rakstīju par ķīmiotroniem, baidījos aizmirst tikko dzimušo ideju. Blēņas, tīrās Mēņas! Galvenais — neaizmirst to, ko esmu redzējis (un, cerams, zināmā mērā uztvēris) pie Vitovska un Panarina.
Nepieciešams saglabāt atmiņā Panarinam piemītošo spēju domāt bez lavierēšanas un ar atklātu skatienu. Un Vitovska neatņemamo īpašību — lielo zinātnieka atbildības sajūtu. «Ķirurgam, kas operē cilvēka sirdi, — Vitovskis reiz sacīja, — operācijas stundas vajadzētu ieskaitīt kā nostrādātus mēnešus. Zinātnes operāciju lauks ir vēl sarežģītāks. Cilvēces sirds .. .»
* *