Kad būs uzvarēts laiks

Saulainās naktis tundrā radītas, lai varētu domāt, domāt, domāt. Diezin vai iespējams atrast labāku vietu klīnikai «Dižais piekūns»!

Liekas, tad es sāku domāt par piedalīšanos eksperimentā. Nevis pārcilāju argumentus, kas runāja par vai pret, bet apsvēru, kā tas viss noticis.

Tomēr nē. Doma par piedalīšanos eksperimentā pirmo reizi radās nākamajā dienā. .

Mani uzmodināja Panarins.

— Jūs nogulēsit visinteresantāko, — viņš teica. — Saposieties labi ātri! Uzkopt neko nevajag. Visu izdarīs «svētais gars».

«Svētais gars» klīnikā mita, to jau es biju pamanījis. Iepriekšējā vakarā mēs no Vitovska kabineta uz dažām minūtēm izgājām terasē, kad atgriezāmies, uz galda bija vakariņas.

Apmēram tādā pašā veidā tika pasniegtas arī brokastis. Es apjautājos Panarinam par i «svēto garu».

— Jūs šeit ieradāties kā bārenis, — atbildēja SV. — Un jums pagaidām jāpaliek bārenim. Parasti te ir ļoti, hm, dzīva sabiedrība, Patlaban šī sabiedrība uz laiku pārcēlusies citur. Uz dienvidiem. Seit palicis vienīgi neredzams «svētais gars».

«Svētais gars» gan bija neredzams, taču ar visai lielām darba spējām, jo pēc pusstundas es sastapu Vitovski laboratorijā, kas bija pilnīgi sagatavota apbrīnojamam eksperimentam. Panarins ieminējās par to jau Ļeņingradā, kad mēs gaidījam lidmašīnu uz Sīkti vkaru. SV izklāstījumā tas izklausījās šādi:

— Ideja ir vienkārša kā divreiz divi. Ar bioķīmisko pusi jūs iepazīsieties vēlāk. Ideja, latad, ir šāda. Pa vienu vadu, kā jūs zināt, var vienlaicīgi pārraidīt daudzas informācijas. Pat simtiem. Katru informāciju pārraida ar noteiktu frekvenci. Ja starpība starp frekvencēm ir pietiekami liela, informācijas viena otru netraucē. Viena elektriskā sistēma uztver vienlaicīgi simtiem dažādu informāciju. Tālāk es paļaujos uz jūsu kibernētika iztēli. Galu galā maņu orgāni, nervi un smadzenes arī ir elektriska sistēma.

Es teicu, ka tas ir nemirstības problēmas otrais atrisinājums. Viens cilvēka mūžs varētu ietvert sevī simtiem dažādu mūžu. Vismaz simtiem intelektuālu mūžu. Taču diezin vai izdosies šo ideju īstenot. Nav zināms pat, kā tai tuvoties.

Paziņoja, ka sākusies iekāpšana lidmašīnā, un saruna pārtrūka. Mēs vairs neatgriezāmies pie šī temata. Tāpēc viss, ko man parādīja klīnikā, mani ārkārtīgi pārsteidza.

Plašajā laboratorijā uz paaugstinājuma stāvēja masīvs koka atzveltnes krēsls, līdzīgs butaforiskam tronim, un parasts rakstāmgalds ar diviem magnetofoniem. Mazliet patālāk bija piekārts liels pārvietojams televizora ekrāns.

Panarins pazuda (es tobrīd runāju ar Vitovski) un atgriezās pēc apmēram desmit minūtēm plastmasas ķiverē, no kuras nokarājās dažādu krāsu vadi. Pie sienas iedegās uzraksts: «Pirmais gatavs». Es gribēju kaut ko pasacīt par «svēto garu», bet iedegās arī citi uzraksti: par gatavību ziņoja vēl trīs posteņi. Vitovskis aizgāja auditorijas stūrī pie osciloskopu bloka. Panarins veikli pievienoja vadus, pārbaudīja magnetofonu, uzstādīja uz galda vadības pulti. Pēc tam viņš klusi sacīja: «Sākam.»

Uz ekrāna parādījās noskaņošanas tabula un tūlīt pēc tam — teksts no žurnāla. Tas bija raksts par matemātisko loģiku. Es paguvu izlasīt tikai līdz pusei, kad parādījās jauna lappuse. Mani pārsteidza ātrums, kādā lasīja Panarins. Es sākumā nesapratu, kas te notiek, un nezin kāpēc nolēmu, ka eksperiments saistīts ar Vitovska un Panarina darbu redzes bioķīmijā.

Lasīšanas ātrums aizvien palielinājās. Panarins pats to regulēja, piespiezdams pults pogas. No četrdesmit trīs rindiņām es sākumā paguvu izlasīt divdesmit, pēc tam piecpadsmit un beigās tikai sešas vai septiņas, turklāt neiedziļinoties to jēgā. Un, lūk, tieši tad, kad lasīšanas ātrums kļuva fantastiski liels, uz ekrāna vienlaicīgi parādījās divi tek-

Mi. Otra teksta attēls (ja nemaldos, tā bija informācija par jaunām encefalogrāfijas metodēm), kas bija lielāks un pa pusei caurspīdīgs, jau no paša sākuma mainījās tada ātrumā, ka es tikko spēju pamanīt atsevišķus vārdus …

Piecpadsmit minūtes pēc eksperimenta sākuma Panarins ieslēdza magnetofonu. Es izdzirdēju vārdus: «Spāņu valoda. Vienpadsmitā stunda» — un atcerējos sarunu Ļeņingradā. Atzīstos, ja šeit nebūtu Vitovska, es domātu, ka tas ir joks. Nu jau veselu mēnesi gandrīz katru dienu es vēroju šos eksperimentus, tomēr līdz šim neesmu vēl pie tiem pieradis. Bet toreiz es biju vienkārši pārsteigts. Ka, kādā veidā Panarins uzņēma sevī šo milzīgo informācijas straumi? Tas bija neticami, bet es pats redzēju, ka tas notiek!

Panarins ieslēdza otru magnetofonu. Spāņu frāzes mijās ar monotonu vēsturnieka rečitativu, kas stāstīja par Bizantijas impērijas norietu. Bet uz ekrāna (es nemanīju, kad tas sākās) divu tekstu vietā jau bija redzami veseli trīs. Tajos es vairs nespēju atšķirt nevienu vārdu; attēls atgādināja skrejošas ēnas …