Kad būs uzvarēts laiks

— Tātad, trīsdesmit viens, — turpināja Panarins. — Bet pēc izmēģinājuma būs divdesmit viens. Tas, bez šaubām, sarežģītu jūsu attiecības ar sievu, ja jums tāda būtu. Un ar bērniem, ja jums tādi būtu. Mums vajadzīgi bāreņi. Talantīgi bāreņi ar noteiktu stāvokli zinātnē. Ar grādiem. Vai jūs domājat, ka ir vienkārši atrast astoņus talantīgus bāreņus ar grādiem? Mēs tomēr atradām. Bet pēc tam noskaidrojās, ka trijiem bāreņiem piemīt tikai šķietams talants. Mirāža. Tā tas ir. Divi citi bāreņi šobrīd vairs nav bāreņi. Ko lai dara! Toties ar pārējiem mēs droši rēķinājāmies. Absolūti bāreņi. Gaišas galvas. Zinātņu doktori. Bet pirms nedēļas viens aizlidoja darbā uz Āfriku. Otrs vakar gandrīz vai lauza sprandu motosacīkstēs un patlaban guļ, rūpīgi iepakots ģipsī.

Es tomēr vēl nesapratu Panarinu. Kāpēc: gan izmēģinātājam noteikti jābūt jaunam zinātniekam? Kāpēc ar grādu? Un kāpēc, galu galā, par izmēģinātāju jābūt man?

— Pieņemsim, — teica Panarins, — ka iz-J mēģinājums ir noticis. Jūs esat kļuvis desmit gadus jaunāks. Turklāt atmiņa, zināšanas un spējas nav zudušas. Viss ir kā pirms mēģinājuma. Vai jūs piekristu? Un kā vēl piekristu! Bet tagad pieņemsim, ka līdz ar desmit gadiem pazudīs arī viss, kas šai laikā izcīnīts. Trīsdesmitgadīgā zinātņu doktora vairs nav. Ir divdesmit gadu vecs students, kam no jauna jāmeklē sava vieta zinātnē. Saprotat? !

Viņš turpināja:

— Tagad vēlreiz no sākuma. Ir trīs varianti. Pirmais: mūža ilguma tieša palielināšana. Praktiski tas nozīmē ilgu vecumu, jo mūžs pagarināsies galvenokārt uz šī perioda rēķina. Nav taču jēgas izstiept bērnību līdz simt gadiem. Dabisks garš mūžs — tas ir gars un možs vecums. Bet tas nav īstais atrisinājums! Otrais variants: mūžīga jaunība. Arī tas nav labi. Ne vienmēr cilvēki gadu gaitā kļūst gudrāki. Stulbenis, piemēram, visbiej žak arī paliek stulbenis. Iedomājieties mūžam možu stulbeni, kas nekad nenoveco … Protams, ne jau stulbeņi izšķir jautājumu. Kad cilvēks ir izveidojies, tālāk turpinās galvenokārt kvantitatīva attīstība. Visdrošākais paņēmiens krasi palēnināt progresu — dāvāt visiem mūžīgu jaunību. Jums taču zināms, kā zinātnē dzenas pēc jauniem zinātniekiem. Pretstatā vecajiem jaunie spēj vieglāk izārdīt rūpīgi noslīpētas teorijas. Vecākas paaudzes zinātniekam grūti atteikties no izveidotam teorijām: viņš pats tās ir radījis, pats slīpējis. Uz ģēnijiem tas neattiecas. Ja gribat zināt, ģēnija būtība ir tā, ka viņš spēj (un ne reizi vien!) atmest ar roku ilgu gadu pūliņiem un sākt visu no jauna. Tātad paliks trešais nemirstības variants: jāatgūst jaunība un jāsāk viss no gala.

Pa aleju tuvojās cilvēki, un Panarins apklusa. Es apsvēru, kā paskaidrot savu atteikšanos. Es vēlējos, lai Panarins mani saprastu pareizi. Mans darbs saistīts ar heirotronu — loģisko mašīnu pilnveidošanu. Šīs mašīnas spēj izgudrot. Tas ir vajadzīgs darbs, kaut arī ne tik nozīmīgs kā Vitovska un Panarina darbs. Ja es pazudīšu (pat domās šie vārdi skanēja dīvaini), izirs vesels kolektīvs.

— Vesels kolektīvs? — pārvaicāja Panarins, kad es izklāstīju viņam savus apsvērumus. — Un kas par to? Jūsu kolektīvā ir četrdesmit cilvēku. Ir arī lielāki kolektīvi — trīsarpus miljarda cilvēku. Cilvēce.

Viņš iesānis paskatījās uz mani un piepeši ierunājās pavisam citādā, ļoti mierīgā tonī:

— Labi. Ja nevēlaties — nevajag. Bet es ceru, jūs pats aizbrauksit pie Vitovska un paziņosit viņam, ka atsakāties?

Panarins ir viltīgs. Viņš labi zina šīs problēmas īpatnību: vari pateikt «nē» un vēl simtkārt «nē», un tomēr turpināt par to domāt.

Desmit mūža gadi. «Viss, kas izcīnīts.» Es labi iegaumēju šos vārdus. Jā, tieši šos desmit mana mūža gadus pavadījusi nepārtraukta un saspringta cīņa. Vispirms tā bija cīņa par zināšanām. Nevar virzīties uz priekšu jaunā novadā, ja nesagremo dubultu un trīskārtīgu informācijas normu. Tad sekoja cīņa par tiesībām strādāt pie savas tēmas — to uzskatīja par nereālu, pat par pusķecerīgu. Mani atbildēja: «Mašīna, kas izgudros? Nieki! Principā tas varbūt ir īstenojams, nestrīdēsimies ar kibernētikas aizstāvjiem. Bet praktiski — nē, neiespējami. Katrā ziņā priekšlaicīgi.» Un tās nebija tikai tukšas runas. No tām bija atkarīga iespēja dabūt sev stūrīti laboratorijā. Un tad sekoja neveiksmes. Bezgalīga virkne neveiksmju, kuras pakāpeniski, atklāja problēmas patieso dziļumu. Tādu dziļumu, ka, iepriekš zinot to, laikam gan nepietiktu drosmes uzsākt darbu … Es nesūdzos. Zinātniskā procesa galvenais uzdevums ir pārvarēt inertumu — savu un citu. Tagad man ir mīļas pat kādreizējās neveiksmes un nogurdinošie strīdi ar tiem, kas sarunas par heirotroniem uztvēra kā personisku apvainojumu.