Kad būs uzvarēts laiks

SV nemiers ir saprotams — man nav dublētāja. Ja es pārdomāšu, eksperiments būs jāatliek uz ilgu laiku. Taču SV velti uztraucas: es nepārdomāšu. Nevar teikt, ka man viss būtu skaidrs. Drīzāk otrādi. Tāda nu reiz ir šī problēma: jo vairāk tajā iedziļinās, jo vairāk neatrisinātu jautājumu. Droša pazīme, ka nepieciešams eksperiments.

Lai notiek, papūlēšos — bez lirikas un īsi — uzrakstīt «galvenos faktus un domas».

Pats galvenais fakts ir tas, ka šeit, klīnikā «Dižais piekūns», paredzēts eksperiments, kā praktiski neierobežoti pagarināt mūžu. Pirmais izmēģinājums ar cilvēku. Ar mani.

Būtībā Vitovskis, Panarins un viņu līdzstrādnieki jau sen ir atrisinājuši nemirstības bioloģisko problēmu. Mūsu eksperimentam ir cits, tālāks mērķis. Tam jānoskaidro nemirstības psiholoģiskās (pēc Vitovska domām) un sociālās (tā domā Panarins) sekas.

Nav viegli izskaidrot, kā es, cilvēks, kam maz sakaru ar bioloģiju, kļuvu par šā eksperimenta dalībnieku. Te rodas divi jautājumi: kāpēc izvēlējās mani un kāpēc es piekritu. Patiešām — kāpēc? Es pūlos atcerēties, kad las notika, — un nevaru. Neatceros. Sākumā atbildēju ar noteiktu «nē». Tagad mana atbilde ir noteikts «jā».

Vēl pirms mēneša es nepazinu Vitovski un Panarinu. Tas ir — pazinu iztālēm: kopš tā laika, kad viņi saņēma Nobeļa prēmiju par darbu redzes bioķīmijā, viņus pazīst daudzi.

Vitovski es biju redzējis ne vairāk kā divas trīs reizes. Mūsu dienās, kad zinātnieki cenšas līdzināties bokseriem vai uzaudzē dekoratīvas bārdas, Vitovskis izcēlās ar gluži dabisku inteliģenci. Droši vien tāds izskatītos Cehovs, ja būtu nodzīvojis līdz sešdesmit gadiem (Vitovskim ir piecdesmit astoņi).

Vladimirs Vladimirovičs Panarins ir cita stila cilvēks. Viņš cenšas līdzināties Vitovskim, bet tā ir maskēšanās. Labsirdīgi smaidīdams, viņš ierodas sanāksmēs, neuzkrītoši apsēžas kaut kur klusā stūrītī un nogrimst grāmatas lasīšanā. Tā viņš nosēž stundām ilgi, šad un tad pamezdams skatienu uz runātājiem, bet tad pavisam negaidot atskan viņa pērkondimdošā balss. Tas līdzinās eksplozijai, tādēļ Panarinam iedota diezgan trāpīga iesauka — SV [1] . Dažu minūšu laikā auditorijai uzgāžas tāds daudzums domāšanas produkcijas, kuras pietiktu desmitiem sanāksmju un konferenču. Tieši domāšanas produkcijas, bet nevis vienkārši domu. Pats interesantākais ir tas, ka SV sniedz rūpīgi pārdomātu, jaunu un gandrīz vienmēr paradoksālu apsvērumu sistēmu. Būtībā tas ir gatavs zinātnisks darbs — ar skaidri iezīmētu domas attīstību, ar svarīgiem un pārliecinošiem faktiem, ar dzēlīgu zemtekstu un, galvenais, ar konkrētu izpētes programmu.

Pirms mēneša es sastapu SV Harkovā rnašīntulkojumu jautājumiem veltītā konferencē. Patiesībā ar to arī viss sākās. Es biju pārsteigts, kad pārtraukumā Panarins, atgaiņādamies no žurnālistiem,' pienāca man klāti «Jūsu runas programmā nav, — viņš teica. — Ja neiebilstat, parunāsimies.»

Mēs izgājām dārzā. Panarins klusā aleja sameklēja brīvu soliņu un uzmanīgi palūkojās apkārt. Pamanījis, ka viņš uztraucas, jautāju:

— Vai kaut kas noticis?

— Jā, — atbildēja Panarins. — Pareizāk sakot, nē. Vienkārši jūs tagad esat palicis viens. Bez dublētāja.

— Bez … kā? — es pārvaicāju.

SV ar patiku aplūkoja mani. Viņš atguva parasto pašpaļāvību.

Es sākumā nesapratu Panarinu, lai gan paskaidrojumu viņš atkārtoja vismaz trīs reizes. Tā laikam ir nemirstības problēmas īpat-j nība. Viss ir ļoti vienkārši, kamēr runā vis-l pār, un viss bezgalīgi sarcžģās, tiklīdz sāc šo problēmu saistīt ar sevi. Panarins pateica, ka esot atrasta neierobežotas mūža pagarināšanas metode. Līdz šim izmēģinājumi izdarīti ar dzīvniekiem. («Ņemam vecu suni un divās nedēļās pārvēršam kucēnā.») Metodika ir droši pārbaudīta, nav nekāda riska. Jāsāk izmēģinājumi ar cilvēku. Saņemta atļauja pirmajam eksperimentam. Sākumā paredzēts padarīt cilvēku jaunāku par desmit gadiem. Izmēģinātājam (Panarins teica: «izmēģinātājs» un nevis «izmēģinājuma objekts»), protams, jābūt brīvprātīgam. Pirms gada viņi — Vitovskis un Panarins — izraudzījušies astoņus cilvēkus («Atlasījām jaunus zinātniekus. Viņu vidū — jūs.»). Taču dažādu iemeslu dēļ septiņas kandidatūras atkritušas.

— Kādēļ? — es jautāju.

Panarins pasmaidīja.

— Pamatots jautājums. Izmēģinātājam mēs uzstādām prasību kompleksu. Viņam jābūt jaunam, veselam, bez ģimenes. Jums ir trīsdesmit viens?

Es nepaguvu atbildēt.