Kad būs uzvarēts laiks

Gromovs atbildēja tā, kā prata atbildēt t kai viņš viens visā skolā, bet varbūt arī visa Vasilija salā. Mums likās, ka atbild nev Gromovs, bet viņa ne visai skaļajā, domīgaj balsī runā tie cilvēki, kas dzīvojuši senaj laikmetā, atbild pats senais laikmets, pasi fakti un notikumi.

Man iešāvās prātā, ka tikpat mierīgi laikam atbildēs puisēns ar savas kopijas starpniecību, kad būs atšifrēta viņa valoda.

Es nezinu, par ko domāja skolotāja, klausīdamās, kā Gromovs atbild uz viņas jautājumiem. Viņa klusēja, bet bez vārdiem, mainoties izteiksmei, runāja seja.

Kad Gromovs apsēdās, piecēlās skolotāja. Kā redzams, viņa bija tik ļoti apjukusi, ka aizmirsa skolnieka uzvārdu.

— Molņijevs? — viņa pārteicās. Neviens klasē nesāka smieties, pat Drovodelovs nē. Tik sasprindzināts bija šis mirklis.

— Nē, es neesmu Molņijevs, bet Gromovs, — mierīgi teica Gromovs.

— Pateicos, — sacīja skolotāja. Viņa nezin kāpēc sacīja to ļoti klusi, tik klusi, ka visi pat nesadzirdēja.

Pēc tam skolotāja krietnu brīdi klusēja, līdz viņas sejā atplaiksnījās tā pati izteiksme, ar kuru viņa bija ienākusi klasē. Droši vien viņa ar gribas spēku piespieda sevi nomierināties atgūt parasto noskaņojumu, kādā skolota ļain ir vieglāk turpināt stundu. Vairāk viņa nevienu neizsauca, bet sāka stāstīt pati, mierīgi, ikdienišķi, kā tas pienākas. Viņa stāstīja par tālu pagātni. Bet tā bija gluži citāda pagātne, ne tā, par kuru mums pavēstīja Gromovs. Kāpēc? Nevaru izskaidrot.

Tai pagātnei, par kuru stastīja skolotāja, nebija nekādas daļas gar mums. Un man šķiet, Ka arī mums nav gar to nekādas daļas. Taču skolotāja domāja savādāk. Viņa stāstīja ārkārtīgi mierīgi, kā mācību grāmatā, pat vēl mierīgāk, un ļoti metodiski, kā droši vien viņa bija mācīta vadīt stundu, lai mēs varētu labāk apgūt vielu.

Gromovs sēdēja pie loga un, kā likās, uzmanīgi klausījās. Bet pa logu varēja redzēt debesis un mākoņus, un Gromovs droši vien redzēja arī garāmgājējus uz ietves, kā arī veceni, kas ēda plūmes un spļāva kauliņus. Man ienāca prātā, ka pagātnē, par kuru stāstīja skolotāja, nebija ne šī loga, ne ietves ar garāmgājējiem, ne vecenes, kas ēda te ķiršus, te ābolus, te dauzīja ar gludekli riekstus uz palodzes. Un tāpēc, ka pagātnē visa tā nebija, šī pagātne kļuva vēl dīvaināka, vēl nemājīgāka un ne gluži pārliecinoša, tāda, kāda tā bija skolotājas stāstā.

Te nu ir šīs durvis, apsistas ar vadmalu, ar zilu kastīti avīzēm un vēstulēm.

Es piezvanu. Ilgi neviens neatver. Varbūtt neviena nav mājās?

Piezvanu vēlreiz. Atver pats Gromovs, ne jau tēvs, protams, bet dēls.

— Ienāc, — viņš saka un ved mani priekšnamā.

— Es pie jums sen neesmu bijis, — es saku. — Vai vecāki mājās?

— Māte ir mājās, tēvs — institūtā. Bet kal pēc tas tevi tā interesē?

— Nē jau, es tāpat vien. Vai dieviņš ar obsidiāna acīm vēl vienmēr karājas?

— Karājas. Tūlīt tu viņu ieraudzīsi. Pakar mēteli, lūk, šeit. Vai Starovercevu neesi redzējis?

— Kur tad? Viņam taču šajās dienās izoperēja apendicītu.

— Nevis apendicītu, bet apendiksu. Viņi jau jūtas labāk un izpilda kartītes. Atsūtīji man jautājumu sarakstu.. Ko tu apstājies? Nāc iekšā.

Mēs devāmies uz agrāko bērnistabu, kurā dzīvoja Gromovs. Kad gājām cauri ēdamistabai, es ieraudzīju koka dieviņa caurspīdīgās acis un viņa šauro augumiņu ar ļoti tievām rociņām un mazliet pievilktām kājiņām.

— Un kas tas par jautājumu sarakstu? es vaicāju. ,

— Ir gan savādnieks tas Starovercevs. Uzdod jautājumus, uz kuriem atbildēt varētu tikai puisēns vai viņa kopija. Bet pats galvenais — prasa, lai es atbildu tūlīt pat, turklāt rakstiski, kamēr viņš vēl neiet skolā.

Un tu atbildēsi?

Gromovs izbrīnēti paskatījās uz mani un neko neteica.

Tad es jautāju:

Vai tev ir turpinājums par puisēnu?

Kaut kur ir, ja vien burtnīca nav pazudusi. Mūsu dzīvoklī bija remonts. Kas tad Ir?

Palasi.

Nē, — teica Gromovs, — negribas. Atvaino, nav noskaņojuma. Turklāt man netīk skaļi lasīt.

— Nu ko tu — palasi! — es sāku lūgties. — Palasi, lūdzu …

Man kļuva pretīgi paša vārdi un balss, ar kādu es lūdzos, it kā tas būtu nevis es, bet Drovodelovs, un tomēr es turpināju uzplīties. Man traki gribējās paklausīties par puisēnu, kamēr vēl nav atšifrēts viņa kods. Tas taču nebūs tik drīz.

— Palasi, vai tad tev ir grūti, palasi…

— Nē, — noteikti atbildēja Gromovs. — Es nelasīšu. Bet, ja vēlies, ieslēgšu atskaņotāju, un mēs paklausīsimies melodiju, ko sacerējis komponists, kas … Ieraksts ir tēva kabinetā. Tikai par to nevienam ne vārda …

Viņš aizgāja uz kabinetu un drīz atgriezās, saudzīgi nesdams rokā plati. Tad viņš ieslēdza atskaņotāju, lai es varētu paklausīties melodiju, ko sacerējis kāds komponists daudz miljonu gadu pirms tam, kopš uz Zemes parādījās prāts un cilvēka auss.

Es klausījos, un skaņas plūda smalkas un gaišas. Tur cits pret citu sitās ledus gabaliņi, tur dziedāja ūdens, te urdzēdams, te dārdēdams, te atsizdamies pret akmeņiem. Tur cilvēciski pukstēja mūziķa necilvēciskā sirds kas par spīti laika un izplatījuma likumiem tagad, likās, bija mums līdzās.