Kad būs uzvarēts laiks

Es nodomāju, ka viņš šaubās par teorēmu un tās pierādījumiem, kurus ir izstrādājis jau Pitagors vai Eiklīds, bet es te sēžu un nešaubos par puisēna kopijas esamību tikai tāpēc, ka ticu kartītei un Gromovam.

Tad atskanēja zvans. Marks Semjonovičs ar slapju lupatu noslaucīja trīsstūri un savus pierādījumus un aizgāja uz skolotāju istabu.! Es gribēju pieiet pie Gromova, bet viņam blakus jau stāvēja Drovodelovs. Turklāt viņš nestāvēja bezmērķīgi kā citi. Rokā viņam bija ar sīkiem cipariem aprakstīta papīra lapiņa. Es nospriedu, ka tas ir kāds uzdevums, ko Drovodelovs nespēj atrisināt, bet tad viss noskaidrojās. Uz lapas, kuru Drovodelovs sniedza Gromovam, bija aprēķināts, cik puisēns; apēdis, izdzēris un izelpojis ilgā ceļojuma laikā. Drovodelovs pasniedza lapiņu Gromovam ar tādu seju, ar kādu droši vien restorānā oficiants pasniedz rēķinu un gaida samaksu.

Gromovs atmeta ar roku, it kā parādīdams, ka viņš nevēlas ņemt šo rēķinu. Bet Drovodelovs uzstāja, kaut ko pieprasīja un nelikās mierā.

Es nopratu, ka šai nelaimīgajā dienā man neizdosies parunāt ar Gromovu. Drovodelovs no viņa neatkāpsies.

Atgriežoties mājup, es domāju par to pavedienu, kas savienoja zīdītājus un zvīņnešus ar tā dinozaura starpniecību, kura priekškājām piemīt tveršanas funkcija. Ja šis dinozaurs būtu gājis bojā, uz Zemes nebūtu radušies zīdītāji un arī es pats.

Es domāju par to. Un atkal divas balsis manā apziņā strīdējās savā starpā. Viena balss piekrita hipotēzei par zīdītāju izcelšanos, bet otra iebilda pret to.

Kad es iegāju pa parādes durvīm un gribēju izsaukt liftu, izrādījās, ka lifts ir sabojāts. Signālspuldzīte neiedegās. Es uzkāpu otrajā stāvā un mēģināju atvērt durtiņas, bet tas neatvērās. Liftā kāds sēdēja un gaidīja palīdzību.

— Kas tur ir? — es jautāju.

— Es, — atbildēja aizvainota sievietes balss, pēc kuras es uzreiz pazinu rajona ārsti.

— Mēs jūs neesam aicinājuši, — es viņai teicu. — Es esmu vesels.

Es negāju pie jums, bet uz ceturto stāvu. Steidzams izsaukums pie Novoteloviem.

Labi, — es teicu, — mazliet pacietieties. Es tūlīt uzkāpšu mūsu dzīvoklī un izsaukšu remontstrādnieku.

Un es ļoti ātri devos augšup pa kāpnēm, nedomādams vairs ne par puisēnu, ne par dinozauru. Es domāju par to, kādēļ lifts vienmēr darbojas, kad ar to braucu es, mana māte, kā arī visi pārējie iemītnieki un viņu

paziņas, bet, tiklīdz liftā iekāpj ārste, tas tūlīt uzsāk savus nelietīgos jokus. Es domāju par to un par varbūtības teoriju, un par spēles teoriju. Un tad atkal es atcerējos puisēnu.

8

Drovodelovam tomēr izdevās iesmērēt savu aprēķinu. Kad es iegāju klasē, ieraudzīju Gromovam rokā šo apkaunojošo papīreli. Bet Drovodelovs stāvēja blakus un smīnēja. Saruna atkal bija jāatliek. Tomēr pēc tam Drovodelovs ar savu papīreli aizgāja, un es tuvojos Gromovam.

— Vai nebūtu iespējams, — es jautāju, — satikties ar puisēna kopiju? Man jānoskaidro viens jautājums.

Visa šī frāze skanēja ļoti stulbi un bikli. Tā' bija izrauta no manu domu konteksta.

— Kas tas par jautājumu? — Gromovs vaicaja mierīgi un it kā pat bez intereses.

Tad es izstāstīju par dinozauru un tā priekš kājām ar tveršanas funkciju, kā arī par zīdītājiem, kuriem diezin vai var patikt hipotēze,; kas to izcelšanos saista ar šo dzīvnieku.

— Tātad, — jautāja Gromovs, — tu vēlies; uzdot šo jautājumu puisēna kopijai?

— Vēlos, — es atbildēju.

— Tad tev būs mazliet jāuzgaida.

— Kādēļ?

— Tādēļ, ka tu neesi vienīgais, kas grib uzdot jautājumu. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, mans tēvs un viņa līdzstrādnieki jau sen no

pūlas, lai atšifrētu kodu un saprastu valodu, kurā domāja un runāja puisēns.

Tajā brīdī mūsu saruna atkal pārtrūka. Sākas stunda. Es gaidīju starpbrīdi, bet stunda vilkās un vilkās … Beidzot atskanēja zvans, un es jautāju Gromovam:

— Vai tomēr nevar ar viņu satikties?

— Ar ko?

— Ar kopiju.

— Tas nav iespējams. Tā atrodas Arheoloģijas institūtā, un, atskaitot laboratorijas darbiniekus, nevienam nav atļauts to izmantot.

— Bet vai tu pats viņu esi redzejis?

— Atļauj neatbildēt uz tavu jautājumu.

Es apvainojos — tāpat kā toreiz, kad viņš pieminēja remontu. Viņa vārdos jautās klaja neuzticēšanās.

Pēc manas sejas izteiksmes Gromovs saprata, ka esmu apvainojies. Viņam, kā redzams, kļuva neveikli, un viņš pavaicāja:

— Kāpēc tu nekad neiegriezies?

— Jums taču dzīvoklī remonts.

— Remonts sen ir pabeigts. Atnāc kaut vai rītvakar. Es būšu mājās.

Viņš gribēja vēl kaut ko teikt, bet nepaguva. Klasē ienāca vēstures skolotāja. Viņa pavisam nesen bija sākusi strādāt mūsu skolā, nevienu no mums pēc uzvārda vēl neatcerējās, un viņai nebija ne jausmas, ka Gromovs daudz zina.

Atvērusi klases žurnālu, viņa nosauca pirmo uzvārdu, kas pagadījās.

Gromovs piecēlās, un skolotāja uzdeva viņam jautājumu par pirmatnējo sabiedrību un par kaut ko vēl senāku.

Es vēroju viņas seju, kamēr Gromovs atbildēja. Sejas izteiksme visu laiku mainījās un tajā atspoguļojās vesela jūtu un pareizi vojumu gamma.