Kad būs uzvarēts laiks

Ko es vēl varu pateikt par Gromovu? Laikam neko. Pagaidam. Kad viņš pārcelsies uz Melnupīti un sāks iet citā skolā, tad varbūt es varēšu pateikt vairāk. Kamēr cilvēks katru dienu sēž ar tevi kopā vienā klasē, ar savu sirmo šķipsnu un bedrīti zodā un kamēr tu katru dienu redzi, kā viņš raksta, klaudzinādams ar krītu pa tāfeli, vai arī lasa «Zināšanas — spēks» jauno numuru, grūti pasacīt par viņu kaut ko interesantu. Bet var jau būt, ka Gromovs tomēr nepārcelsies uz Melnupīti un Drovodelovs ir to visu izdomājis, lai varētu palielīties ar jaunumiem?

4

Kad sākās mācības un es ierados klasē, necerēju tur ieraudzīt Gromovu. Taču viņš pavisam mierīgi sēdēja savā vietā pie loga un, lai velti nezaudētu laiku, lasīja kādu grāmatiņu.

Es sasveicinājos ar viņu un pēc tam, it kā zaudējis kontroli pār sevi, piepeši jautāju:

— Nu, kā ar puisēnu? Vai turpinājums par viņu būs?

Es domāju, ka Gromovs palaidīs manu jautājumu gar ausīm, bet viņš atbildēja un, šķiet, labprāt:

— Burtnīca ir pie Hermaņa Ivanoviča. Pa vasaru man izdevās atrast par viņu dažus materiālus.

— Bet viņš, šis puisēns, taču ir izdomāts, tu taču rakstīji fantāziju vai pasaku .. .

Gromovs paskatījās uz mani un atbildēja ar jautājumu:

— Vai tu esi par to pārliecināts?

— Bet tu? Vai tu neesi pārliecināts?

Viņš iesmējās un pateica vārdus, kuru īsto jēgu es pie labākās gribas nekādi nevarēju saprast.

— Ne jau tas ir svarīgi, vai kāds ir vai nav pārliecināts. Viss ir daudz sarežģītāk.

Es gribēju vēl pārvaicāt, bet nepaguvu. Parādījās Drovodelovs un apsēdās blakus. Runāt par puisēnu Drovodelova klātbūtnē man negribējās. Drovodelovs noteikti iejauktos un sāktu izprašņāt, jo viņam allaž patika bāzt degunu citu darīšanās.

— Ir viens jaunumiņš, pieliecies man klāt, klusi sacīja Drovodelovs, lai Gromovs nedzirdētu. — Pēc stundām Hermanis īvanovičs lasīs turpinājumu par puisēnu. Murgojums, vai ne? Izdomājums. Vai tiešām būs jāklausās šīs blēņas?

Viņš runāja ļoti klusi, un tomēr es baidījos, ka neizdzird Gromovs. Viņš pa to laiku jau atkal bija sācis lasīt savu grāmatu.

Drovodelovs nebija kļūdījies. Stundas beidzās, un Hermanis īvanovičs nolasīja stāsta turpinājumu. Šoreiz viņš lasīja daudz sliktāk.

Kosmiskais kuģis turpināja savu ceļu. Puisēns sekmīgi nolika eksāmenus un pavadīja brīvdienas turpat uz kuģa. Vasaras brīvdienas? Vai ziemas brīvdienas? Tas nav būtiski. Kosmiskajā kuģī nebija ne vasaras, ne ziemas. Kas eksaminēja puisēnu? Visi, kam vien nebija slinkums, sākot ar kuģa komandieri un beidzot ar pavāru farmaceitu. Taču visstingrākās un visprasīgākās eksaminētājas bija atminīgās mašīnas. Viena mašīna uzdeva puisēnam sevišķi āķīgu jautājumu.

— Pasaki, puisēn, — tā vaicāja patīkamā vīrieša balsī, — kurā gadā izgudroja riteni?

Puisēns apjuka. Domās viņš pārcilāja visus svarīgāko atklājumu un izgudrojumu datumus, bet par riteni neatcerējās neko.

Mašīna ilgi gaidīja atbildi, pēc tam sacīja, šoreiz nezin kāpēc sievietes balsī:

— Nepūlies. To nezina neviens, pat es. Tai laikmetā mūsu planētas iedzīvotājiem par datumiem nebija ne jausmas.

Mašīnai laikam gan nevajadzēja uzdot puisēnam jautājumu, uz kuru nevar atbildēt. Un turklāt vēl mainīt balsi. Puisēns taču tāpat uztraucās un nervozēja. Uz visiem pārējiem jautājumiem viņš atbildēja bez vilcināšanās.

Pienāca brīvdienas, un puisēns tūdaļ aizmirsa āķīgo jautājumu. Viņš bija pats laimīgākais uz kuģa, jo bija šeit dzimis un par visu pārējo uzzinājis tikai no citiem. Atšķirībā no pārējiem viņam uz tālās planētas nebija neviena pazīstama cilvēka, pēc kura viņš varētu ilgoties. Visi puisēna paziņas atradās viņam blakus, uz kuģa. Te bija ne tikai viņa tagadne, bet arī pagātne, kamēr par nākotni varēja tikai minēt. Nākotne bija atkarīga no varbūtības teorijas un no tās nezināmās planētas, uz kuru viņi lidoja. Par šo planētu uz kuģa daudz sprieda. Katrs acīmredzot iztēlojās to pēc savas gaumes. Vieni uzskatīja, ka tur dzīvo augsti attīstītas un civilizētas būtnes, citi domāja, ka tur vēl nav radušās saprātīgas būtnes un pagaidām mīt tikai zvīņneši. Arī puisēnam bija sava hipotēze. Viņš bija pārliecināts, ka planētu apdzīvo bērni. Sirds dziļumos viņš gan saprata, ka tas nav iespējams. Taču viņam ļoti gribējās ieraudzīt bērnus, pirms viņš būs pieaudzis un novecojis. Puisēns nevienam nestāstīja par savu hipotēzi, jo baidījās no aukstās un nežēlīgās loģikas, ar kuru pieaugušie kā teorēmu pierādīs viņam šā sapņa nerealitāti.

Kuģim daudzus gadus nepārtraukti, bez apstājas kustoties, tajā bija izveidojies gluži īpatnējs dzīves ritms. Šis ritms atviegloja eksistenci visiem ekspedīcijas dalībniekiem un apkalpei, un cilvēki gandrīz vai nejuta, ka vienīgi kuģa sienas viņus atdala no ledainā un baismā tukšuma.