Kad būs uzvarēts laiks

Ja man lūgtu aprakstīt Gromova izskatu un raksturu, es diezin vai tiktu galā ar šo uzdevumu. Āriene viņam bija visparastākā, ja nemin sirmo matu šķipsnu virs kreisās auss. Gromovs bija nosirmojis tūlīt pēc nākšanas pasaulē, vēl nezinādams, ko nozīmē pārdzīvojumi un bēdas. Sirmā šķipsna un acenes zaļganā ietvarā piešķīra Gromova sejai nopietnu, pat solīdu izteiksmi. Kāds no zēniem nosauca viņu par akadēmiķi, bet iesauka tam nepielipa. Gromovam nekas nepielipa: ne dubļi, ne putekļi, ne skaudīgi un ļauni vārdi. Viņš zināmā mērā atgādināja puisēnu, par kuru bija rakstījis mājas darbā. Kad Hermanis īvanovičs lasīja viņa sacerējumu, es domās uzbūru puisēnu ar sirmu matu šķipsnu virs kreisās auss kā Gromovam, lai gan stāstā par šķipsnu nekas nebija teikts. Es jau sen biju ievērojis: lasot stāstu, romānu vai poēmu, vienmēr meklēju varonī līdzību ar kādu paziņu. Atceros, kad pirmo reizi lasīju Puškina «Jevgeņiju Oņeginu», man tūlīt bija skaidrs, kam līdzinās Oņegins. Viņš ļoti atgādināja kādu švītīgu, skaistu jaunekli, ko es reiz redzēju Ņevas prospektā pie kafejnīcas «Sever». Jauneklis stāvēja, izlicis sānis kāju šaurā biksītē, un viņa sejā varēja lasīt, ka šajā pasaulē tam viss galīgi apnicis un viņš nezina, ko iesākt.

Jā, tagad esmu pārliecināts, ka Gromovs ir līdzīgs puisēnam, kas piedzima kosmiskajā kuģī. Un ne jau tikai tādēļ, ka Gromovam bija sirma šķipsna, bet tādēļ, ka viņš ļoti daudz zināja. Neviens skolā nezināja tik daudz kā Gromovs. Un tomēr viņš nekad nebija pirmais skolnieks. Tam, ko viņš zināja, nebija nekāda sakara ar programmu. Viņš, piemēram, dīvainā kārtā zināja, turklāt pilnīgi precīzi, kādas bijušas smadzenes pleziozauriem, kas izmiruši jau pirms vairākiem miljoniem gadu. To nezināja pat Ivans Stepanovičs, bioloģijas skolotājs. Taču mēs nesapratām, kāds labums no šīm zināšanām, ja tās nav minētas mācību grāmatās un skolas programmā. Skolotāji, atskaitot Hermani Ivanoviču, šīs zināšanas visai augstu nevērtēja. Muļķīgi būtu domāt, ka viņi ciena tikai to, kas ietilpst mācību grāmatās un programmā. Viņiem vienkārši bija liela dzīves pieredze, un tie labi saprata, ka pleziozaura smadzeņu apjoma zināšana diezin vai būs vajadzīga Gromovam turpmākajā dzīvē un darbā un ka labi jāzina tas, ar ko būs jāsastopas ik uz soļa. Diezin vai viņam, mums vai arī jums jebkad būs jāsastopas ar pleziozauru.

Es nenoturējos un reiz pateicu to Gromovam. Klāt bija Vlasovs un Drovodelovs, kas vienmēr bija visur klāt. Drovodelovs gluži nevietā sāka smieties, bet Gromovs ironiski paskatījās uz mani, klusēdams izņēma no portfeļa avīzes izgriezumu un sniedza mums. Mēs izlasījām to un aiz izbrīna iepletām acis. Avīzes izgriezumā bija rakstīts, ka šajās dienās kādā no Skotijas ezeriem atrasts dzīvs pleziozaurs.

Bioloģijas stundā mēs parādījām izgriezumu Ivanam Stepanovičam, bet viņš nezin

kādēļ ļoti samulsa un acīmredzot bija nemierā ar šo atradumu. Stundas beigās viņš mums sacīja:

— Tas neko nedod.

Un, mirkli padomājis, piebilda:

— Un arī neko neatņem.

Šie viņa vārdi mums toreiz izlikās ne mazāk noslēpumaini kā pleziozaura atrašana.

Bet lai nu paliek pleziozaurs. Par to jau tapat visi zina. Taču Gromovs zināja ļoti daudz tāda, par ko mūsu mācību grāmatās nebija ne miņas. Viņš, piemēram, zināja par ūdeni to, ko nezināja neviens no mums. Un par ledu viņš zināja to, ko droši vien nezināja pat mūsu ķīmijas skolotāja Vera Nikolajevna. Reiz ķīmijas stundā viņš pateica, ka ledus nebūt nav ciets ķermenis, kā daudzi domā.

— Bet kas tad tas ir? — mēs ieinteresējāmies.

— Par cietiem ķermeņiem sauc vielas, kuru daļiņas veido regulāru struktūru, kristāla režģi.

Man ienāca prātā stikls, es atcerējos, ka tas ir tik ciets, ka jāgriež ar dimantu, un uzdevuj Gromovam āķīgu jautājumu.

— Bet stikls, — es vaicāju — ir vai nav ciets ķermenis?

— Nē, — atbildēja Gromovs. — Stikls ir pārdzesēts augstas stīgrības šķidrums.

Vera Nikolajevna šajā sarunā nepiedalījās. Vispār ar Gromovu labāk bija neielaisties runās par ķīmiju un fiziku. Neviens nezināja, kur viņš smēlās zinašanas, un pārbaudīt viņu bija grūti.

Pirmie skolnieki arī daudz zināja, viņi apmeklēja dažādus pulciņus Pionieru pilī un sekoja jaunākajiem atklājumiem. Bet, lietojot Ivana Stepanoviča izteicienu, kas mums bija iepaticies, šīs zināšanas viņiem neko nedeva un arī neko neatņēma. Ar Gromovu bija gluži citādi. Zināšanas viņu vērta citā cilvēkā. Ko es ar to gribu teikt? Tūlīt pacentīšos izskaidrot. Kamēr Gromovs klusēja, viņš bija parasts skolnieks, tāds pats kā mēs visi. Bet tiklīdz sāka runāt, viņš pilnīgi pārmainījās — kļuva daudz gudrāks un lielāks par parasto skolnieku, un šķita, ka viņš tāds īstenībā arī ir, tikai pagaidām vēl slēpj to.

Atbildēdams uz skolotāja jautājumu, Gromovs nekad nesteidzās, kā to darīja pirmie skolnieki un teicamnieki. Tieši otrādi, viņš atbildēja lēni, it kā vēl nezinātu pareizo atbildi un sevī klusībā ar kādu konsultētos.