Jūrzemes burvis

Taču tā nepavisam nenotika. Viņi devās klejojumos -vispirms lejup uz ieleju, tad pakāpeniski uz dienvidiem un uz rietumiem, apkārt kalnam, nakšņodami mazos ciematos, kur kāds atvēlēja pajumti, vai pat savvaļā zem klajas debess kā nabaga apkārtceļojoši burvji, skārdnieki vai ubagi. Noslēpumu valstībā viņi neiegāja. Nekas nenotika. Maga ozola nūja, ko Geds sākumā tika uzlūkojis ar dedzīgu interesi un bailēm, nebija nekas vairāk kā masīvs ceļa-spieķis. Pagāja trīs dienas, pagāja četras dienas, bet Ogions joprojām Geda klātbūtnē nebija izrunājis nevienu burvju sakāmo un nebija iemācījis viņam nevienu vārdu, rakstu zīmi vai burvestību.

Kaut gan Ogions bija ļoti kluss vīrs, viņš izturējās tik laipni un rāmi, ka Geds drīz vien zaudēja bijību pret viņu, un vēl dažas dienas vēlāk viņam pietika drosmes pajautāt: - Kad sāksies mana apmācība, skolotāj?

- Tā ir sākusies, - Ogions atbildēja.

Sekoja klusums, itin kā Geds gribētu sacīt vēl kaut ko. Tad viņš saņēmās un teica: - Bet es vēl neko neesmu iemācījies!

-Tāpēc, ka tu neesi atklājis, ko es tev mācu, - atbildēja mags, savā noteiktajā, vienmērīgajā gaitā soļodams uz priekšu pa taku - augstu kalnu pāreju staip Ovarku un Visu. Viņš bija melnīgsnējs vīrietis kā vairums gontiesu, ar vara brūnu ādu, iesirmiem matiem, kalsns, sīksts un nenogurdināms kā dzinējsuns. Viņš runāja reti, ēda maz un gulēja vēl mazāk. Viņa acis un ausis bija allaž modras un sejas izteiksme nereti liecināja, ka viņš uzmanīgi klausās.

Geds neatbildēja. Magam dažkārt ir pagrūti atbildēt.

-    Tu gribi veikt burvības, - pēc brīža Ogions teica, iedams uz priekšu. - Bet no tās akas tu esi smēlis jau pārlieku daudz. Pagaidi! Vīrišķība nozīmē pacietību. Maga māksla nozīmē deviņkāršu pacietību. Kas ir tā zālīte tur, ceļa malā?

-    Sausziede.

-    Un tā?

-    Es nezinu.

-    To sauc par četrlapi. - Ogions bija apstājies un atspiedis nūjas dzelzs uzgali pret zemi blakus mazajai zālītei, un Geds uzmanīgi ieskatījās tajā, noplūca sausu sēklu pāksti un, tā kā Ogions vairāk neko neteica, beidzot jautāja: - Kam tā noder, skolotāj?

-    To es nezinu.

Geds kādu bridi nesa pāksti rokā sev līdzi, tad aizmeta to ceļmalā.

-    Kad būsi iepazinis četrlapi visos gadalaikos, kad pazīsi tās sakni, lapas un ziedus, izskatu, smaržu un sēklas, kad pazīsi tās būtību, tu varbūt uzzināsi tās īsto vārdu - jo būtība ir svarīgāka nekā noderība. Galu galā, kam noderi tu vai es? Kam noder Gontas kalns vai Atklātā jūra? - Nogājis vēl apmēram pusjūdzi, Ogions beidzot piebilda: - Lai dzirdētu, ir jāprot klusēt.

Zēns sarauca pieri. Viņam nepatika justies kā muļķim. Tomēr viņš apspieda īgnumu un nepacietību un centās būt paklausīgs, lai Ogions beigu beigās tomēr piekristu kaut ko viņam iemācīt. Geds alka mācīties un iemantot burvju spējas. Tomēr viņam sāka likties, ka vairāk viņš būtu iemācījies, staigādams kopā ar jebkuru zālīšu vācēju vai ciemata zintnieku, un, kad viņi gāja apkārt kalnam uz rietumu pusi, uz vientulīgajiem mežiem aiz Visas, viņš arvien vairāk brīnījās, kur īsti slēpjas šī lielā maga Ogiona lielums un maģija. Jo, kad lija lietus, Ogions pat neskaitīja tos vārdus, kurus zina ikviens laikdaris, lai atvairītu negaisu. Zemē, kurā mājo daudz burvju un zintnieku, piemēram, Gontā un Enladā, nereti gadās redzēt, ka lietusmākonis lēni ceļo no vietas uz vietu, no malas uz malu, jo burvju vārdi to arvien raida prom, līdz beidzot tas aizpeld virs jūras plašuma, kur var netraucēti līt. Bet Ogions ļāva lietum līt netraucēti jebkurā vietā Viņš uzmeklēja kuplu egli un apgūlās zem tās. Geds samircis un pikts tupēja zem pilošajiem zariem un domāja: kāda jēga no burvju spēka, ja tā īpašnieks ir pārāk gudrs, lai to izmantotu... prātīgāk laikam būtu bijis iet mācībā pie vecā ielejas laikdara, jo tad vismaz varētu gulēt sausumā. Tomēr skaļi Geds savas domas neizteica. Viņš nesacīja ne vārda. Viņa skolotājs pasmaidīja un aizmiga, lietum līstot.

Neilgi pirms Saules Atgriešanās, kad Gontas kalnos sāka krist pirmais īstais sniegs, viņi sasniedza Re Albi, Ogiona mājvietu. Tas ir ciemats augsto Pārkares klinšu malā, un tā nosaukums nozīmē "Piekūna Ligzda". No tā dziļi lejā var redzēt Gontas Lielo ostu un tās torņus, un kuģus, kas iepeld līcī un izpeld no tā garām Bruņuklintīm, bet tālu rietumpusē pāri jūrai var saskatīt zilganos Oraneas kalnus, kas slejas Iekšējo Salu pašā austrumu malā.