Jūrzemes burvis

Viņu vidū bija arī Danijs. Viņš visu nakti bija darbinājis plēšas, piepūzdams un iztukšodams divus garenos kazādas maisus, kas baroja liesmas ar gaisa Šaltīm. Tagad viņam tik ļoti sāpēja un drebēja rokas, ka viņš pat nespēja noturēt izraudzīto šķēpu. Danijs nesaprata, kā spēs cīnīties un kāds ciemata ļaudīm no viņa varētu būt labums. Sirds viņam sineldza, domājot, ka vajadzēs mirt tik jaunos gados, uzdurtam kargadiešu pīķa galā; ka vajadzēs doties uz tumsas zemi, neuzzinājušam savu īsto vārdu, savu patieso vīra vārdu. Viņš palūkojās lejup uz savām tievajām rokām, kas bija slapjas no saltās miglas un rasas, un viņā bangoja dusmas par savu vājumu, jo viņš zināja savu spēku. Ja vien viņš prastu izmantot to, kas viņā mājo... Un Danijs domās pārskatīja visas sev zināmās burvības, meklēdams kādu līdzekli, kas viņam un līdzbiedriem palīdzētu gūt virsroku vai vismaz izdevību gaidāmajā sadursmē. Taču ar vajadzību vien nepietiek, lai iedarbinātu spēku, - ir nepieciešamas zināšanas.

Debesīs augstu virs galvas arvien spožāk iekvēlojās saule, un migla palēnām izgaisa. Kad biezais plīvurs pašķirās un izklīda, aizveldamies lielos vālos un irdenās vērpetēs, ciemata (audis ieraudzīja kalnā kāpjam karotāju pulku. Tiem bija bronzas bruņucepures un kājsargi, krūšu bruņas no biezas ādas, koka un bronzas vairogi, un tie bija bruņojušies ar zobeniem un garajiem kargadiešu pīķiem. Spalvu pušķiem mirdzot un ieročiem žvadzot, nevienādos attālumos cits no cita, tie līkumotā virknē kāpa augšup gar Aras stāvo krastu un bija jau gandrīz tik tuvu, ka varēja saskatīt to baltās sejas un dzirdēt, kā tie sasaucas savā starpā. Šajā uzbrucēju pulkā tobrīd bija apmēram simt karotāju, un tas nav daudz, taču ciematā viņus sagaidīja tikai astoņpadsmit vīru un zēnu.

Un tad nepieciešamība modināja zināšanas: Danijs, redzēdams miglu aizveļamies un izklīstam virs takas kargadiešu priekšā, aptvēra, kura burvju māksla spētu viņam palīdzēt. Kāds vecs Ielejas laikdaris, vēlēdamies zēnu par savu mācekli, bija iemācījis viņam dažas burvestības. Vienu no šiem trikiem sauca par "miglas aušanu" - tā bija prasme uz kādu laiku sakopot miglu vienā vietā; cilvēks, kas pietiekami apguvis ilūziju radīšanas prasmi, var piešķirt miglai spokainus apveidus, kas pēc laiciņa izgaist. To zēns neprata, taču viņa nodoms bija citāds, un viņš spēja pavērst burvību sev vēlamā virzienā. Ātri un skaļi viņš nosauca vārdā ciemata galvenās vietas un robežas un pēc tam sāka miglas aušanu, taču šiem burvestības vārdiem pa vidu viņš ievija paslēpšanas vārdus un visbeidzot izsauca vārdu, kas iedarbināja burvju spēkus.

Tieši tajā brīdī no mugurpuses pienāca Danija tēvs un tik spēcīgi iesita viņam pa ausi, ka zēns nokrita zemē. -Apklusti, stulbeni! Turi ciet savu nejēgas muti un, ja nespēj karot, tad pazudi no šejienes!

Danijs piecēlās kājās. Tagad viņš dzirdēja kargadiešus jau pie pašas ciemata robežas, blakus miecētavai pie lielā īves koka. Viņu balsis skanēja skaidri, labi varēja dzirdēt bruņu un ieroču žvadzēšanu un skrapstēšanu, taču paši karotāji nebija redzami. Pāri visam ciematam bija savil-kusies un sabiezējusi migla, aptumšodama gaismu un aizsegdama visu tiktāl, ka cilvēks vairs nevarēja saskatīt priekšā paceltu roku.

- Es mūs visus paslēpu, - Danijs diezgan pikti teica, jo viņam sāpēja galva no tēva smagās rokas un divkāršā buršana bija izsūkusi visus spēkus. - Uzturēšu miglu, cik ilgi varēšu. Savāc pārējos, un vediet nācējus uz Augsto Kritumu!

Kalējs neizpratnē raudzījās savā dēlā, kurš dīvainajā, drēgnajā miglā izskatījās pēc tikko samanāma rēga. Viņam vajadzēja brīdi, lai aptvertu Danija vārdu nozīmi, bet, sapratis to, viņš tūdaļ skriešus un bez trokšņa metās meklēt pārējos; tā kā viņš pazina katru ciemata žogu un mājas stūri, tad drīz tos atrada un paskaidroja, kas darāms. Cauri pelēkajai miglai iegailējās spilgts sārtums: kargadieši bija aizdedzinājuši kādas mājas salmu jumtu. Tomēr viņi vēl nenāca augšup uz ciemata vidieni, bet gaidīja lejgalā, cerēdami, ka migla pacelsies un atsegs skatienam iecerēto laupījumu.