Iebrukums

Hārlings nogaidīja, līdz motorlaiva izgaist lietū. Tad viņš pārbaudīja savu laivu. Tajā nebija ne vis­sīkākā dzelzs gabaliņa. No laivas koka bortiem augšup slējās alumīnija statņi, kas balstīja spīdīga vara stiepļu tīklu. Tas nosedza visu laivu un bija tieši tik augsts, lai Hārlings varētu zem tā stāvēt. Vara tīkls visās pusēs nokarājās ūdenī, atstājot ti­kai tik daudz vietas, lai varētu airēt.

Hārlingam bija no vara stieples izgatavots kaut kas līdzīgs platam tīklveida apmetnim. Virs viņa galvas to turēja pie platas alumīnija apkakles pie­stiprināti balsti. «Apmetnis» bija pietiekami garš, lai skartu zemi visos stāvokļos, kādus vien Hārlings varētu ieņemt: tāpat kā tīklam virs laivas, tam vaja­dzēja būt pietiekami biezam, lai novadītu zemē pat spēcīgu elektrisku triecienu. Hārlings ietērpās savādajā ģērbā un sāka airēt aizsprosta slūžu kon­trolpunkta virzienā. Pa to laiku lidmašīnas, kurās viss, ieskaitot motorus, bija darināts no alumīnija (šie motori, dabiski, ātri izgāja no ierindas), kā naktstauriņi riņķoja virs trim lidaparātiem un me­tāla kupola, kas sedza spēkstaciju. Lidmašīnas cen­tās pievērst sev ienaidnieka uzmanību.

Ja vien tas vispār veltīja uzmanību viņu vārga­jiem pūliņiem .. .

Kad Hārlings bija šķērsojis neredzamo barjeru, viņš sajuta visā ķermenī vājus dzēlienus. Tas tiešām bija lieljaudas elektriskais lauks, kas bija radīts un tika uzturēts ar Zemes zinātnei nepazīstamām me­todēm. Pēkšņi no tumsas iznira aizsprosts, masīva siena, kas pacēlās septiņas pēdas virs ezera līmeņa. Hārlings airēja gar tās izliekumu. Viņš pazina katru šā aizsprosta collu, bet tagad nebija laika ļauties sentimentālām atmiņām. Viņš karsti vēlējās, kaut slēdžu kontrolierīces būtu kārtībā. Tās bija hidrau­liskas, un elektriskais lauks tām nevarēja kaitēt. Bet «ienaidnieks» varēja būt tās iznīcinājis, un neviens nespēja tām tuvoties, lai pārbaudītu.

Hārlings uzmeklēja vienas no metāla kāpnēm, kas veda no aizsprosta vaļņa ezera dibenā. Viņš piesēja laivu pie tām un pārbaudīja, vai vairāki desmiti sarkano raķešu, kas bija piestiprinātas pie vara tīkla, ir savās vietās. Tad viņš paņēma Bikforda auklu — elektrisko degli, bez šaubām, nedrīkstēja lietot —, kas bija ievietota ūdensdrošā gumijas cau­rulē. Caurules galā bija piesieta ūdensdroša kārbiņa ar sērkociņiem. Hārlings satvēra caurules galu, pacēla tīklu, kas sedza laivu, un uzkāpa uz metāla kāpnēm, visu laiku vērojot, lai viņa stiepļu tērpa apakšējā mala vilktos pa ūdeni. Viņš brīdi nogai­dīja, bet nekādu elektrisku parādību nebija.

Par laimi, gar aizsprosta iekšējo sienu stiepās šaura karnīze, kas pašlaik atradās apmēram četras

pēdas zem ūdens. Hārlings nosprieda, ka šī zem­ūdens karnīze ir drošāks ceļš nekā aizsprosta virspuse. Tur, augšā, par spīti tumsai, viņu varēja pa­manīt, kaut arī viņš līstu. Hesgreivs bija izvirzījis hipotēzi, ka «tie», ļoti iespējams, spēj «saredzēt» cilvēka ķermeņa izstaroto siltumu.

Kreisajā rokā Hārlings turēja sērkociņu kārbiņu un gumijas cauruli, labajā — smago armijas pistoli: nevarēja taču zināt, kas viņu sagaida aizvaru telpā. Kad viņš beidzot to sasniedza, durvis nebija aizvēr­tas. Hārlingam ceļu aizšķērsoja līķis — tas bija sargs, kas bija dežurējis iebrukuma naktī. Visās četrās tel­pās nebija nevienas dzīvas dvēseles. Viņš pārlaida skatienu svirām: neviens nedēļām ilgi nebija tām pieskāries, un tās šķita esam kārtībā. Viņš uz labu laimi pārbaudīja pašas mazākās pults sviru — tā dar­bojās. Varēja stāties pie plāna realizēšanas.

Hārlings attaisīja sērkociņu kārbiņu. Tie bija sausi.

Tad viņš pagrieza stūres, kas atvēra abu augšējo ūdens noteces slūžu aizvarus. Bet viņš neatvēra apakšējos aizslēgus, kas lika ūdenim caur slūžām ieplūst kanālā. Tagad ūdenim vajadzēja piepildīt abas gigantiskās slūžas un apstāties pie apakšējā aizslēga. Ja tas atvērtos, ūdens neiēplūstu vis kanālā, kuru noslēdza otrs aizslēgs, bet gan pārplūdinātu ieleju. Tāpēc mehānisms bija konstruēts tā, ka apakšējos aizslēgus atsevišķi nevarēja atvērt, — tos varēja atvērt un aizvērt tikai kopā. Mēraparāti uz pults rādīja, ka tie ir aizvērti, un Hārlings tos neat­vēra.

Viņš nogaidīja trīs minūtes, apzinādamies, ka no šīm simt astoņdesmit sekundēm ir atkarīgs viss. Simt piecdesmit sekunžu laikā viņam neskaitāmas reizes likās, ka viņa pulkstenis ir apstājies. Un neskaitā­mas reizes viņš pārliecinājās, ka tā nav.

Mežā visur lielgabalu apkalpju komandieri arī gaidīja, neatraujot skatienu no pulksteņu ciparnī­cām, gatavi atklāt uguni. Pirmklasīgi lidotāji, vei­dojot ar saviem hidroplāniem virs mierīgi guloša­jiem svešinieku lidaparātiem augstākās pilotāžas figūras, novēroja aizsprosta virspusi.

Divas minūtes un četrdesmit sekundes.

Neskaitāmas tonnas ūdens gāzās lejup pa stāvajām cauruļveida notekām.

Divas minūtes un četrdesmit piecas sekundes.

Pa notekām plūda arvien vairāk ūdens. Ezerā lī­menis collu pa collai kritās, bet lietus gāzes dēļ tas gandrīz nebija manāms.

Divas minūtes un piecdesmit, sekundes.