Iebrukums

Pēc dažu dienu sasprindzināta garīgā darba varas iestādes beidzot pārliecinājās, ka trīs lidaparāti tie­šām ir viesi no Visuma. Precīzāk izsakoties, tie ne­bija viesi vārda tiešā nozīmē. Tie vienkārši bija ieradušies un iekārtojušies pēc patikas. Lidaparātu iemītnieki netaisījās nodibināt sakarus ar Zemes iedzīvotājiem un pat ieteica tiem turēties tālāk. Ka­mēr gaisa kuģiem netuvojās, tie neko ]aunu neda­rīja. Tie arī neko nesagrāba, izņemot Hārlinga aiz­sprosta spēkstacijas ražoto elektroenerģiju. Sveši­nieki rīkojās tieši tāpat kā cilvēks pie bišu stropa — tīši neko nepostot, tikai izņemot medu un nospie­žot tās bites, kas tam traucē. Bet bitēm ir dzeloņi,.ar kuriem tās aizsargājas un atriebjas par nogalināta­jām. Cilvēcei arī bija dzeloņi — lidmašīnas, tanki un lielgabali.

Drīz vien cilvēki bija noilgojušies sākt ar sveši­niekiem karu. Viņi nebija ieradušies kā draugi, tātad tiem vajadzēja būt ienaidniekiem. Viņu vien­aldzība aizvainoja cilvēces lepnumu — viņiem taču vajadzēja vismaz mēģināt atvainoties par dzīvībām, kuras tie bija pazudinājuši. Saprātīgas būtnes, kas spēj izdarīt visu to, ko bija izdarījuši iebrucēji, bez šaubām, prastu arī nodibināt sakarus, ja vien vēlē­tos. Lai nu kā, bet viņi pirmie bija uzsākuši naidīgu darbību un viņiem bija jāparāda, ka cilvēce nebai­dās cīnīties.

Ģenerālis, kas komandēja bruņotos spēkus, beidzot saprata, ka jādod pavēle atklāt artilērijas uguni. Tagad mežā bija sakoncentrēts daudz smago lielga­balu bateriju.

Ģenerālis deva pavēli.

Seši astoņcollīgie šāviņi ar stāvu trajektoriju no­krita uz trim gaisa kuģiem.

Bateriju komandieriem bija bijušas vairākas ne­dēļas laika, lai, aprēķinot trajektorijas, ņemtu vērā visus apstākļus, kas varētu tās ietekmēt. Pieci šāviņi no sešiem precīzi trāpīja mērķi. .. bet sprāga piec­desmit metrus virs lidaparātiem. Sestais nedaudz no­virzījās no trajektorijas un nokrita dažus metrus no spēkstacijas, izraujot lielu bedri un nodarot ēkai maznozīmīgus bojājumus.

Divdesmit četras stundas vēlāk ģenerālis saņēma ziņojumu, ka pa nakti uzcelts sudrabains kupols. Tas pārsedza spēkstacijas ēku, un izmēģinājuma šāviens liecināja, ka kupols ir pret šāviņiem tikpat drošs kā paši lidaparāti. Tad savādais karš iedegās pa īstam. Bet pa lielākajai daļai tas bija vienpusīgs un abso­lūti neveiksmīgs. Lai gan artilēristi nepārtrauca uguni, viņiem ne reizi neizdevās pārsteigt kādu no gaisa kuģiem nesagatavotu. Savādais spēks, kas lika šāvi­ņiem sprāgt drošā attālumā, neizzuda ne uz brīdi. Ļaudis sāka izmist, vēl jo vairāk tāpēc, ka svešie lidaparāti laiku pa laikam atbildēja, vienmēr iznī­cinot daudz dzīvā spēka un iekārtas.

Beidzot profesors Hesgreivs izstrādāja plānu. Viņš bija cieši pārliecināts, ka visu šo savādo spēka de­monstrāciju pamatā ir elektriskas parādības. Vaja­dzēja pastāvēt iespējai padarīt svešiniekus nekaiti - gus. Hesgreivs par savu plānu pastāstīja vispirms Volteram HārJingam, cilvēkam, kurš bija uzcēlis Hārlinga aizsprostu, kas bija nokļuvis visu šo savādo notikumu centrā. Pēc tam viņi abi runāja ar ģene­rāli un beidzot — ar prezidentu. Galu galā viņi pie­krita Hesgreiva plānam. Un Volters Hārlings pēc de­dzīga strīda beidzot uzvarēja — viņam atļāva pašam šo plānu realizēt.

Tanks, šķiežot ūdeni un dubļus, nogādāja Hārlingu vienkāršā, bet pietiekami lielā ēkā, mežsarga mājā, kas tagad kalpoja par militāro operāciju štāba mītni. Ģenerālis viņu jau gaidīja.

Viņi stāvēja durvīs, vērdamies tumšajā, lietainajā mežā. Neviens nerunāja, bet katrs zināja, ko domā otrs.

—    Viss ir sagatavots, — beidzot sacīja ģenerālis.

—    Arī es esmu gatavs, — atbildēja Hārlings.

Viņi sarokojās.

—    Sarkanas raķetes, — sacīja Hārlings.

—    Sarkanas raķetes, — atkārtoja ģenerālis. — Labu veiksmi, Hārling!

Virsnieki pavadīja Hārlingu pa mitro betonēto celiņu, kas izbeidzās Hārlinga ezera krastā. Ūdenī, gaidot viņus, šūpojās laiva un hidroplānu eskadriļa. Hārlings dzirdēja tos paceļamies desmit minūtes pēc tam, kad motorlaiva bija aizvilkusi viņa laivu no krasta. Kad lidmašīnas bija gaisā, artilērijas kano- nāde pamazām noklusa.

Hārlings zināja, kas pašlaik notiek mežā.

Apkalpes pārbaudīja lielgabalus un sagatavojās, lai pēc noteikta signāla sāktu šaut. Munīcija tika no­vietota cieši līdzās ieročiem un sagatavota tūlītējai lietošanai. Automātiskās žirokontroles ierīces nostā­dīja visu bateriju lielgabalu stobrus uz mērķiem. Gigantiskie dzelzceļa lielgabali, kas nespēja šaut ātri, pacēla stobrus tā, lai to smagie šāviņi kristu precīzi vajadzīgajā vietā un īstajā brīdī. Pieredzējuši virs­nieki ar logaritmu lineāliem noteica precīzu pulvera daudzumu, kas nepieciešams dotajai trajektorijai, pastāvot noteiktam gaisa spiedienam, blīvumam un temperatūrai.

—    Pus jūdze līdz bīstamajai zonai, — sacīja virs­nieks motorlaivā.

—    Atdot galus!

—    Labu veiksmi!