Es Robots

MELIS !

Alfrēds Lenings rūpīgi aizdedzināja ci­gāru, bet viņa pirksti viegli drebēja. Sirmās uzacis cieši savilcis, viņš, pūzdams dūmu mutuļus, ierunājās:

—        Jā, viņš lasa citu domas, — par to nav ne mazāko šaubu. Bet kādēļ? — Viņš uzlū­koja galveno matemātiķi Pīteru Bogertu. — Nu?

Bogerts ar abām rokām saglauda savus melnos matus.

—       Šis ir trīsdesmit ceturtais RB modelis, ko mēs izlaižam, Lening. Visi pārējie pilnīgi atbilda normām.

Trešais vīrs, kas sēdēja pie galda, sarauca pieri. Miltons Ešs bija visjaunākais no fir­mas «U. S. Robots and Mechanical Men» va­došajiem darbiniekiem un lieti lepojās ar to.

—       Paklausieties, Bogert. Viņš ir samontēts pilnīgi pareizi, no sākuma līdz galam. Par to es galvoju.

Bogerta biezās lūpas savilkās augstprātīgā smīnā.

—  Jūs galvojat? Ja varat atbildēt par visu montāžas līniju, tad es ieteicu jus paaugsti­nāt amatā. Ir precīzi aprēķinats, ka tikai po­zitronu smadzeņu ražošanai vien ir nepie­ciešamas septiņdesmit pieci tūkstoši divsimt trīsdesmit četras operācijas, turklāt katras operācijas izdošanos nosaka noteikts faktoru skaits — no pieciem līdz simt pieciem. Kolīdz vienu no tiem skar kāds nopietns traucējums, smadzenēs rodas bojājums. Es jums citēju mūsu pašu prospektus, Eš.

Miltons Ešs pietvīka un gribēja kaut ko atbildēt, bet viņam aizsteidzās priekša ce­turtā balss.

—   Ja mēs sāksim uzvelt vainu cits citam, es iešu projām.

Sjūzenas Kelvinas cieši sažņaugtās rokas gulēja klēpī, un mazās krunciņas ap viņas plānajām, bālajām lūpām kļuva dziļākas.

—   Mums ir gadījies robots, kas lasa do­mas, un, manuprāt, būtu ļoti svarīgi no­skaidrot, kāpēc viņš to dara. Mēs to neno­skaidrosim, sacīdami: «Tā ir jūsu vaina! Tā ir mana vaina!»

Viņas aukstās, pelēkās acis pievērsās Ešam, un viņš pasmīkņāja.

Arī Lenings pasmīkņāja, un, kā vienmēr tādās reizēs, viņa garie, baltie mati un ma­zās, viltīgās ačteles darīja viņu līdzīgu bī- beles patriarham.

—   Jums taisnība, doktore Ķelvina.

Viņa balss piepeši kļuva enerģiska.

—   īsi sakot, stāvoklis ir šāds. Mēs esam radījuši pozitronu smadzenes, kuras uzskatī­jām par atbilstošām visām normām, bet tām piemīt apbrīnojama spēja uztvert cilvēku domu viļņus. Ja mēs zinātu, kā tas kļuvis iespējams, tas būtu vislielākais robotikas sa­sniegums vēl desmitiem gadu. Mēs to nezi­nām, un mums tas jāizdibina. Vai skaidrs?

—   Vai drīkstu izteikt kādu priekšli­kumu? — Bogerts vaicāja.

—   Klājiet vien vaļā!

•— Manuprāt, kamēr nebūsim atšķetinājuši šo mudžekli — un kā matemātiķis es uz­skatu, ka tas būs velnišķīgi grūti — mums nevajadzētu izpaust RB-34 esamību. Pat ci­tiem firmas darbiniekiem ne. Mums, nodaļu vadītājiem, jātiek ar šo problēmu galā, un jo mazāk cilvēku zinās par to …

—   Bogertam taisnība, — doktore Ķelvina sacīja. — Kopš Starpplanētu kodekss pieļauj robotu modeļu pārbaudi rūpnīcās pirms to nosūtīšanas uz kosmiskajām stacijām, pret- robotu propaganda ir pastiprinājusies. Ja paspruks kaut vai viens vārds par to, ka ro­bots spēj lasīt domas, iekāms mēs paši varē­sim šo parādību kontrolēt, viens otrs pratīs to izmantot, lai tiktu pie krietna kapitāla.

Lenings, sūkdams cigāru, nopietni pamāja ar galvu. Viņš pievērsās Ešam:

—   Man šķiet, jūs sacījāt, ka bijāt viens, kad pirmo reizi pamanījāt šo domu lasīšanu?

_— Kā tad, — es biju viens un pārbijos līdz nāvei. RB-34 bija tikko noņemts no montā­žas galda un atsūtīts pie manis. Meistars bija kaut kur izgājis, un es pats vedu robotu uz izmēģināšanas telpām — vismaz, sāku viņu vest.

Ešs apklusa, un uz viņa lūpām parādījās tikko manāms smaids.

—  Vai kādam no jums gadījies, pašam ne­zinot, domās sarunāties ar kādu?

Neviens neatbildēja, un viņš turpināja:

—   Vai ziniet, sākumā tas notiek nemanot. Nu, lūk, robots sarunājās ar mani ļoti lo­ģiski un saprātīgi, un mēs bijām jau gan­drīz nonākuši pie izmēģināšanas telpām, kad es atskārtu, ka neesmu viņam teicis neviena vārda. Es, protams, biju daudz ko domājis, bet tas jau ir kas cits, vai ne? Es ieslēdzu ro­botu istabā un skrēju pēc Leninga. Iedomā­jieties tikai! Jums blakus soļo robots, mierīgi lasīdams jūsu domas un urķēdamies tajās! Man kļuva gluži neomulīgi.

—  Es varu iedomāties, — Sjūzena Ķelvina domīgi noteica. Viņa uzlūkoja Ešu ar dīvaini nopietnu skatienu. — Mēs tik ļoti esam piera­duši pie tā, ka mūsu domas ir zināmas vie­nīgi mums pašiem …

Lenings viņu nepacietīgi pārtrauca:

—   Tātad to zinām tikai mēs četri. Labi! Mums šī parādība jāizpētī pēc noteiktas sis­tēmas. Eš, jūs pārbaudīsiet visu montāžas lī­niju no sākuma līdz galam — visos sīkumos. Jūs izslēgsiet tās operācijas, kurās kļūdīša­nās ir bijusi neiespējama, un atzīmēsiet visas tās, kurās tā varēja notikt, turklāt uzrādiet varbūtējās kļūdas raksturu un iespējamo lie­lumu.

—   Grūts uzdevums, — Ešs noņurdēja.

—   Dabiski! Jūs, protams, iesaistīsiet šai darbā savus cilvēkus — visus līdz pēdējam, ja būs vajadzīgs, un tas arī nekas, ja neizpil­dīsiet plānu. Taču, saprotiet, šiem cilvēkiem nav jāzina, kāpēc viņi to dara.