— Citiem vārdiem sakot, ja viņu uzskati nav pieņemami, — Ernests atbildēja un turpināja: — Un tāpēc es jums saku, strādājiet tāpat vien tālāk, pelniet savu algu ar svētrunām, bet lieciet, dieva dēļ, strādnieku šķiru mierā! Jūs atrodaties ienaidnieka nometnē. Jums nav nekā kopīga ar strādnieku šķiru. Jūsu rokas ir mīkstas, jo citi strādā jūsu labā. Jūsu vēderi ir tauki aiz barības pārpilnības. (Pie šiem vārdiem Dr. Bolingfords sarāvās, un visu skatieni pievērsās viņa krietni apjomīgajam vēderam. Par viņu mēdza runāt, ka viņš kopš gadiem neesot redzējis savas kājas.) Jūsu galvās ir tikai tās mācības, kuras kā pīlāri balsta pastāvošo iekārtu. Jūs esat algotņi (es pieņemu, ka godīgi algotņi), tāpat kā šveiciešu gvardi
II NODAĻA IZAICINĀJUMI
Kad viesi bija aizgājuši, mans tēvs atkrita krēslā un sāka smieties īsti homēriskicm smiekliem. Kopš mātes nāves es nekad nebiju dzirdējusi viņu tik sirsnīgi smejamies.
— Deru, ka Dr. Hemerfīlds nekad nav tā apstrādāts visā savā mūžā, — viņš smējās. — «Izsmalcinātas sarunas par baznīcas tematiem!» Vai tu ievēroji, ka viņš iesāka kā jērs, es domāju Everhardu, un cik drīz viņš kļuva par rūcošu lauvu? Viņam ir priekšzīmīgi attīstīts prāts. No viņa būtu iznācis lielisks zinātnieks, ja viņa enerģija būtu tikusi novadīta attiecīgā virzienā.
Man gan laikam nav jāsaka, ka Ernests Everhards mani ļoti interesēja, — ne vien tas, ko viņš sacīja un kā viņš to sacīja, bet pats šis cilvēks. Es nekad nebiju satikusi tamlīdzīgu vīrieti. Domāju, ka tādēļ arī es, kaut gan man jau bija divdesmit četri gadi, vēl nebiju precējusies. Viņš man patika, tas man bija jāatzīst. Un manas patikas pamatos bija kaut kas ārpus prāta un apsvērumiem. Par spīti saviem spēcīgajiem muskuļiem un cīkstoņa kaklam, viņš radīja apgarota jaunekļa iespaidu. Es jutu, ka aiz šā inteliģentā balamutes maskas slēpjas trausla, iejūtīga dvēsele. Nezinu, kur bija radušās šīs jūtas, bet tā gan būs bijusi mana sievietes intuīcija.
Viņa skanīgā balss atbalsojās manā sirdī. Tā vēl skanēja manās ausīs, un es jutu, ka tajā labprāt atkal klausītos un tikpat labprāt atkal redzētu smaidu viņa acīs — smaidu, kas noliedza viņa sejas dedzīgo nopietnību. Manī saviļņojās vesela gūzma juceklīgu, neskaidru jūtu. Es laikam viņu mīlēju jau toreiz, kaut gan esmu pārliecināta, ka šīs neskaidrās jūtas būtu pagaisušas un es viņu būtu itin viegli aizmirsusi, ja nebūtu vairs satikusi.
Tomēr man bija lemts viņu atkal redzēt. Mana tēva jaunradusies interese par socioloģiju un viņa rīkotās viesības to nodrošināja. Mans tēvs nebija sociologs. Viņš bija dzīvojis ar manu māti ļoti laimīgā laulībā, un viņam bija laime smaidījusi arī viņa paša zinātnes — fizikas pētījumos. Bet, kad mana māte nomira, darbs vien vairs nevarēja aizpildīt radušos tukšumu. Vispirms viņš mazliet pievērsās filozofijai un pēc tam ieinteresējies ķērās pie tautsaimniecības un socioloģijas. Viņam bija ļoti stipra taisnības izjūta, un drīz vien viņu pārņēma īsta kaislība vērst par labu notikušās netaisnības. Es pateicīgi vēroju šīs pazīmes, kas apliecināja jaunu interesi par dzīvi, kaut gan man nenāca ne prātā, kas no tā izvērtīsies. Tēvs metās šinīs jaunajos pētījumos ar jaunekļa dedzību, neraizēdamies, kurp tic viņu novedīs.
Viņš bija vienmēr paradis strādāt laboratorijā, un tā iiiiisu ēdamistaba drīz vien pārvērtās par socioloģisku laboratoriju. Te ieradās pusdienās visādi dažādu šķiru pār- Htavji — zinātnieki, politiķi, banku un tirdzniecības darbinieki, profesori, strādnieku līderi, sociālisti un anarhisti, lī vs uzmudināja viņus uz diskusijām un analizēja viņu ll/.skatus par dzīvi un sabiedrību.
Ar Ernestu viņš bija iepazinies īsi pirms «mācītāju pusdienām». Un, kad viesi bija aizgājuši, es uzzināju, kā •.i iepazīšanās notikusi. Tēvs, iedams kādu vakaru pa ielu, bija apstājies, lai paklausītos runātājā, kas, uzkāpis uz tukšas ziepju kastes, uzrunāja strādnieku baru. Tas bija Ernests. Viņš tomēr nebija parastais «ziepju kastes ora- lors». Sociālistu partijas vadība viņu augstu vērtēja, viņš bija viens no līderiem, pie tam atzīts sociālisma filozofijas teorētiķis. Bet viņam bija drošs un skaidrs izteiksmes veids, viņš izsacīja grūti saprotamo vienkāršos vārdos, viņam bija iedzimtas paskaidrotāja un skolotāja dāvanas, un viņš labprāt izmantoja arī šādu tribīni, lai izskaidrotu strādniekiem tautsaimniecību.