Jūs neesat no viņiem nekā mācījušies. Pēc pusotra gadsimta jūs atkal gribat uzsākt mašīnu dragāšanu. Jūs paši atzīstat, ka tresti strādājot ātrāk un lētāk, un tāpēc jūs nevarat ar tiem konkurēt. Aiz šī iemesla jūs gribat šīs mašīnas sadragāt. Jūs esat vēl stulbāki nekā Anglijas vientiesīgie strādnieki. Kamēr jūs šķiedīsiet vārdus par brīvas konkurences atjaunošanu, tresti izpostīs jūs galīgi. Jūs visi stāstāt vienu un to pašu stāstu, kā beidzās brīvā konkurence un kā radās tresti. Jūs, mister Ouen, iznīcinājāt konkurenci Berklijā, kad jūsu filiāle izskauda trīs mazos pārtikas veikalus. Jūsu firma bija stiprāka. Tagad jūs jūtat citu firmu — tresta firmu spiedienu un brēcat. Tas ir tāpēc, ka jūs neesat nekāds trests. Ja jūs būtu trests Savienoto Valstu mērogā, jūs dziedātu citu dziesmu. Un tā skanētu: «Lai slavēti tresti!» Vēl kas: jūsu mazā firma ne tikai nav trests, bet jūs arī jūtat, ka tai trūkst spēka. Jūs sākat paredzēt savu galu. Jūs ar savām filiālēm esat tikai bandinieki šajā spēlē. Jūs redzat, ka rodas spēcīgāki uzņēmumi un kļūst dienu no dienas varenāki. Jūs redzat, ka bruņota dūre uzgulstas jūsu peļņai un paņem gan te, gan tur pa drusciņai — dzelzceļu trests, tērauda trests, eļļas trests, ogļu trests —, un jūs zināt, ka beigās jūs izputinās un atņems pēdējo centu no jūsu mazās peļņas.
Jūs esat nožēlojams spēlētājs, ser. Kad jūs, pateicoties savai pārākajai organizācijai, izspiedāt no Berklijas šos trīs mazos veikalus, tad jūs izriezāt krūtis, runājāt par aktivitāti un iniciatīvu, un par peļņu, ko ieguvāt, aprijot trīs mazos veikalus, aizsūtījāt savu sievu ceļojumā uz Eiropu. Suņi plūcās ap kumosu, un jūs to viņiem atņēmāt. Bet tagad jums taisās uzbrukt lielāks suns, un nu jūs sākat gaudot. Tas, ko es jums saku, attiecināms uz visiem pie šī galda. Jūs gaudojat visi. Visi jūs spēlējat zaudētu spēli un tāpēc gaudojat.
Tomēr jūs aiz gaudām nevarat skaidri saredzēt situāciju, kā to varu es. Jūs neatzīstat, ka jums ir vēlēšanās izspiest no citiem peļņu un ka viss tracis ir tikai tāpēc, ka citi izspiež peļņu no jums. Šādai rīcībai jūs esat pa- tak slīpēti. Jūs runājat pavisam ko citu. Jūs turat sīkka- pitalistu politiskas runas kā misters Kalvins. Ko tad viņš sacīja? Es atkārtošu dažus viņa izteicienus, kas man atmiņā: «Mūsu pamatprincipi ir taisnīgi»; «Kas šai valstij vajadzīgs, tas ir — atgriešanās pie vecajām amerikāņu Ieražām: brīvu ceļu visiem!»; «Brīvības gars, kurā šī tauta dzimusi»; «Atgriezīsimies pie mūsu tēvu tēvu principiem».
Kad viņš saka «brīvu ceļu visiem», viņš domā par brīvu iespēju iegūt peļņu, ko tagad lielie tresti viņam padara neiespējamu. Un pats lielākais absurds ir tas, ka jus esat šos izteicienus tik bieži atkārtojuši, ka paši sākat tiem ticēt. Jūs ilgojaties pēc izdevības izputināt citus cilvēkus, bet jūs esat iestāstījuši paši sev, ka ilgojaties pēc brīvības. Jūs esat nekautrīgi un alkatīgi, bet, savu frāžu apmāti, jūs uzskatāt sevi par patriotiem. Savas peļņas alkas, kas ir tīrs savtīgums, jūs iztēlojat kā altruistiskas rūpes par cietēju cilvēci. Jūs esat savējo vidū, esiet taču godīgi. Lūkosimies faktiem sejā un konstatēsim tos atklātiem vārdiem!
Starp klausītājiem bija laba daļa pietvīkušu, sašutušu un satrauktu seju. Viņus mazliet biedēja šis jaunais bez- bardainais cilvēks, viņa vārdu vēriens un spēks un negantais prieks saukt visu īstā vārdā. Misters Kalvins nekavējoties atbildēja.
— Un kāpēc gan ne? — viņš jautāja. — Kāpēc mēs nevaram tā rīkoties, kā rīkojās mūsu tēvi, kad republiku dibināja? Jūs pateicāt daudz patiesības, mister Everhard, lai arī tā bija nepatīkama. Bet mēs esam savējo vidū, tāpēc varam izrunāties brīvi. Mēs nometīsim maskas un atzīsim patiesību, ko misters Everhards skaidri konstatējis. Ir pareizi, ka mēs, šikie kapitālisti, dzenamies pēc peļņas un tresti nočiepj mums to. Ir taisnība, ka mēs gribam iznīcināt trestus, lai peļņa atkal nāktu mūsu rokas. Un kāpēc lai mēs tā nedarītu? Kāpēc? Es prasu, kāpēc ne.
— Ahā, tagad mēs nonākam pie paša lietas kodola, —
Ernests apmierināts noteica. — Es jums pateikšu, kāpēc ne, kaut mani vārdi btīs diezgan skarbi. Redzat, jūs pārzināt veikalus šaurā apjomā, bet jūs nezināt nekā par sabiedrisko attīstību. Jūs atrodaties saimnieciskās attīstības pārejas stadijā, bet jūs to nesaprotat, un tāpēc rodas jūsu apmulsums. Kāpēc lai jūs neatgrieztos atpakaļ? Tāpēc, ka tas nav iespējams. Jūs nevarat saimnieciskās attīstības straumi atplūdināt atpakaļ tanī gultnē, no kurienes tā nākusi, tāpat kā nevarat likt upei tecēt pret kalnu. Jozua apturēja sauli virs Gibeona, bet jūs gribat viņu pārspēt. Jūs gribat likt saulei pie debess iet otrādi. Jūs gribat, lai tā dienas vidū dodas atkal uz rītiem.