Dievi un karotāji

Šķita, ka telts sienas spiežas viņai virsū. Pirra nespēja paelpot. Pat neapstājusies uzvilkt sandales, viņa izskrēja ārā tumsā.

Migla iezagās meitenei rīklē, un pēdās asi dūrās akmeņi. Viņa aizsteberēja garām stāviem garos, mel­nos apmetņos. Tie viņu ignorēja un devās tālāk uz savu apmetni priežu silā.

Pirrai derdzās Vārnas. Karotāji bija izlīduši no meža tajā pašā brīdī, kad kuģis nolaida enkuru, gluži kā īstās vārnas, kas uzklūp maitai. Viņi sacīja, ka viņus esot sūtī­jis Likonijas vadonis, bet Pirra tam neticēja. Kareivjus ar skarbajiem vaibstiem un nejaukajām obsidiāna bultām

nebija sūtījis neviens. Pirra visu mūžu bija atradusies varenu spēku tuvumā un pazina ļaunuma dvaku. Vār­nās viņa sajuta tādu tumsu, no kuras pār ādu pārskrēja drebuļi.

Tumsā bija saskatāma oļainajā krastā izvilkta noplu­kusi airu laiva. Pirra atskārta, ka ir nonākusi līča galā.

Laivai blakus sēdēja vecs virs un dūmojošas zivju eļļas lampas gaismā lāpīja tiklu. Vecis oda kā mēslu čupa, un viņam bija visnetīrākā tunika, kādu Pirrai jebkad gadījies redzēt. Pinkainajā bārdā bija iekaltuši puņķi.

Meitene vērās svešiniekā, un tas paraudzījās viņā ar savām apsarkušajām, asarojošajām acīm. Tad viņa ska­tiens aizslīdēja pie zelta rokassprādzēm viņai ap plaukstu locītavām.

Pakalnos iekliedzās putns. Kī-jau, kī-jau.

Pirra to pazina. Jūzerrefam labi padevās putnu sau­cienu atdarināšana, un šo viņš bija ierādījis, jo meitene gribēja dzirdēt, kā sasaucas piekūni.

Pēkšņi viņa zināja. Piekūns sauca viņu. Tas sacīja, ka šī ir viņas izdevība.

Nomaukusi vienu no rokassprādzēm, viņa pasniedza to zvejniekam un norādīja uz Jūru.

10

Telamons pielika soli; piekūns turpināja mest lokus virs galvas. Tas bija atlidojis no dienvidiem. Zēns cerēja, ka tas nozīmē Hīlass ir ticis līdz Jūrai.

Mugura smeldza pēc vakar vakarā saņemtā kāviena, un maiss ar ēdamo berza svaigās brūces. Zēnam reiba galva. Pēc pēriena viņš ar tēvu runāja līdz vēlai naktij. “Tev ir pienācis laiks uzņemties savu lomu,” tēvs bija drūmi sacījis. Izrādījās, ka tas nozīmē precības ar kaut kādu keftiešu meiteni no aizjūras un uzņemšanos nest to nastu, ko nosaka viņa sabiedriskais stāvoklis. Tēvs bija stāstījis par valdījumiem un par to, kāpēc viņš mēģina turēt Likoniju pa gabalu no Akejā notiekošā. Pēc tam Tela­mons gulēja nomodā, juzdamies tā, it kā murgotu, bet nespētu pamosties. Kad zēns vairs nevarēja izturēt, viņš izlavījās no cietokšņa un aizbēga. Viņš mēģināja nedo­māt par tēva seju brīdī, kad tas uzzinās, ka dēls ir prom.

Telamons bija devies kalnā pa īsāko ceļu un ap pus­dienlaiku sasniedza pāreju. Viņš aizskrēja līdz klintsbluķim, kur viņi ar Hīlasu un Izi reizēm atstāja ziņas. Sle­penajā iedobē gulēja olis, uz kura ar ogli bija uzšņāpta zīme: lecoša varde. Telamons košļāja lūpu. Vai Izi bija to atstājusi Hīlasam, lai pateiktu, ka vēl ir dzīva? Vai arī Hīlass to bija atstājis māsai? Vai arī viens no viņiem to bija atstājis Telamonam, lai pateiktu… Ko tad?

Zēns steigšus nopētīja zemi, meklējot pēdas, vien­laikus apzinādamies, ka to būtu vajadzējis darīt uzreiz, tās neizmīdot. Hīlass nebūtu tā kļūdījies. Hīlass par pēdu dzīšanu zināja visu: viņš spētu izsekot pat rēgu, kas pār­slīdējis pār gludu akmeni.

Telamons bija gribējis draudzēties ar Hīlasu jau kopš pirmās reizes, kad zēnu ieraudzīja. Tas bija pirms čet­rām ziemām; Telamons toreiz bija devies medībās kopā ar tēvu. Ceļā gar ciemu viņi satika bariņu puiku. Tie apmētāja ar akmeņiem mazu meiteni savazātā āpšādas apmetnī, kura vicināja rokā nūju, kaut arī pretinieki bija divreiz lielāki par viņu. Tad no meža iznira vēl viens zēns netīrs radījums sušķainā zaķādas apmetnī ar kapuci un dubļiem aplipušos jēlādas zābakos. Saķēris skuķēnu aiz jostas, viņš pagriezās tieši pret tās mocītājiem un sacīja:

-   Jūs tikai vēlreiz pieskarieties viņai, un es jums salau­zīšu kājas. Zeņķi sāka ņirgāties, bet svešais skatījās tiem pretī. Vienkārši skatījās. Un viņi saprata, ka draudi ir domāti nopietni, un aizlavījās prom.

Vairāk par visu Telamons svešo zēnu apskauda. Tie ciema puikas uzreiz saprata, ka viņš izdarīs tieši tā, kā sacīja. Telamons baidījās: ja tas būtu bijis viņš, viņu izai­cinātu un tad viņš izgāztos.

Netālu no akmens, kur trijotne mēdza satikties, Tela­mons atrada vairākus Izi pēdu nospiedumus un vienu Hīlasa. Naktī bija plosījies negaiss, un pēc nospiedumiem bija redzams, ka Hīlass te bijis pirms tā, bet Izi pēc.

Meitenes pēdas veda uz rietumiem, lejup uz Mesēnijas purvājiem. No vietas, kur stāvēja Telamons, pur­vājus tālumā varēja tik tikko saskatīt; aiz tiem neskaidri zilgoja Jūra. Varbūt varētu Izi panākt, un tad viņi kopā

uzmeklētu Hīlasu, kurš meklētu viņus. Kas tā būtu par atkalredzēšanos…

Zēns jau grasījās doties uz rietumiem, kad ieraudzīja zem kādas priedes notupušos veceni.

Sieviete tupēja, balstīdamās uz papēžiem, un šūpo­jās, masīvajām miesām noļumot pie katras kustības. Tela­mons tupētāju pazina. Viņu pazina ikviens. Zēns uzreiz kļuva piesardzīgs.