jo vērtīgākas… Es gribēju teikt, ka paies gadsimti — un dažas no šīm grāmatām kļūs par lielu retumu. Vēstures bibliotēkas, muzeji, senatnes cienītāji tās meklēs kā ar uguni. Un ne jau vienmēr tādēļ, lai tās lasītu. Tad viss pārvērtīsies citādi.. Grāmatas vairs nebūs cilvēces pieredzes un zināšanu krātuves. Magnētiskie un elektronu ieraksti ir daudz ērtāki. Par grāmatām interesēsies tikai lingvisti, vēsturnieki, kolekcionāri. Piemēram, retu lietu krājējiem šī grāmata kļūs par lielu dārgumu.
— Pieņemsies cenā, vai? — tēvocis Mitrofans nesaprata.
— Pieņemsies cenā? — Albīns brīnījās. — Ak jūs gribējāt sacīt — kļūs dārgāka. Nē, arī tas nav īstais vārds. Grāmatas cenu neviens nepūlēsies noteikt. Tas nebūs vajadzīgs. Gluži vienkārši — grāmata kļūs unikāla, ārkārtīgi vērtīga… Bibliotēkai, kurai piederēs šāda grāmata, būs tiesības lepoties. Ar savām sirds asinīm to sarakstījis gudrs vīrs Lielās Pārkārtošanas gados. Šo grāmatu kopā ar citiem retumiem glabās metāla un stikla pilī, kur nespēj iekļūt karstums un aukstums, mitrums un putekļi..
Tēvocis Mitrofans pašūpoja galvu un piesardzīgi notrausa tīmekļa pavedienus no grāmatas, ko Albīns turēja rokā. Kabatā sirmgalvis sameklēja ilgi lietotas brilles ar aprūsējušiem ietvariem, uzlika uz deguna, pāri Albīna plecam ziņkāri un bažīgi palūkojās uz virsrakstu. Izbrīnā vecais sāka mirkšķināt mazās ačeles un vēlreiz izlasīja virsrakstu, biezās lūpas čamstinā- dams. Pēc tam caur pieri paskatījās uz savu ciemiņu.
Albīna seja joprojām bija domīga un nopietna.
— Tomēr viņam visi nav mājās, — tēvocis Mitrofans nomurmināja un, uzacis saraucis, izgāja no istabas.
Grāmatas Albīnu neinteresēja. Viņš tās pāršķirstīja un pēc tam vairs pat nepieskārās. Tikai sēdēja, klusēja, domāja. . Šķita, ka Albīns neatskārst, cik bīstams viņa stāvoklis. Tēvocis Mitrofans ar šausmām gudroja, kas notiks, ja vācieši vēlreiz iedomāsies Aluštu pārmeklēt. Beidzot viņš" neizturēja un nolēma skaidri un gaiši izrunāties ar ciemiņu.
Tēvocis stāstīja Albīnam par karu un okupāciju un skaidrošanu beidza ar šādiem vārdiem:
— Jāsaprot, kādos laikos mēdz dzīvojam. Neviens nezina, kas var notikt kuru katru brīdi…
— Es saprotu, — Albins klusu sacīja, — un par daudz ko zināju arī agrāk. Taču izrādījās, ka īstenība ir tūkstoškārt vienkāršāka un … šausmīgāka. Kuzmič, cik ļoti naivs es biju! Lai pazītu kaut ko pa īstam, nepietiek zināt, viss jāredz, jāizjūt pašam… Bet es esmu saistīts; saistīts ar citas pasaules jēdzieniem un likumiem. Un man nav tiesību iejaukties. Tas ir pats briesmīgākais… Ja varētu sākt visu no jauna! Ticiet, Kuzmič, tagad nespēju jums palīdzēt. Esmu spiests gaidīt… Varbūt spēka lauks atjaunosies un tad… Kā šī kļūme izskaidrojama? Es vēl nesaprotu, kas noticis, kāpēc pārtrūkuši sakari un lauks izzudis, bet…
— Es tev stāstu par zemi, tu man klāsti par debesīm, — tēvocis Mitrofans īgni pārtrauca Albīnu. — Mani tavas pārgudrības neinteresē. Nekādas palīdzēšanas no tevis negaidu. Labāk pasaki — ko darīsim, ja pie mums iedrāzīsies vācieši?
— Darīšu visu, ko jūs man ieteiksiet.
— Pirmais prātīgais vārds nedēļas laikā, — vecais atmaiga. — Nu tad klausies. Vai tev ir kādi dokumenti?
— Dokumenti? … Jā, jā, saprotu … Nekādu dokumentu man nav.
— Tīrais posts ar tevi. Vai tad šādos laikos var klaiņāt bez dokumentiem?…
— Es nezināju, — Albīns muFsi paraustīja plecus.
— Tagad iegaumē! Es tevi paslēpšu silā mežsarga būdā. Tur fašisti savu degunu nebāž. Gan jau tad vēlāk redzēsim … Vai piekriti? …
Ciemiņš klusējot pamāja ar galvu.
Viņi devās ceļā nākamās dienas rītausmā. Albīns nebija ar mieru pārģērbties. Viņš tikai uzvilka gumijas zābakus un virs sava melnā apmetņa tēvoča Mitrofana veco brezenta lietus mēteli. Atvadoties Albīns zemu paklanījas Jevdokijai Makarovnai un pateicās par gādību.
— Debesu tēvu esam apkaitinājuši, — vecā sieva iešņukstējās, — dzīvojam kā zvēri; paši pa savu zemīti slepus staigājam, no katra krūma bīstamies. Kad tas reiz beigsies …
— Diezgan ilgi vēl nebeigsies, — Albīns nopietni sacīja. — Jūsējie atgriezīsies šeit pēc gada, bet karš beigsies tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada maijā.
— Vai tu redz, kāds pareģis gadījies, — tēvocis norūca. — Kā tad tu to izbūri, pēc kārtīm vai pēc bībeles?
— Man tikai tā liekas, — Albīns sakautrējās.
— Ja liekas, pārmet krustu, tad vairs neliksies, — tēvocis Mitrofans skarbi teica. — Ar tādām lietām, brālīt, nejoko …
— Bet tu viņam nepiekasies, — Jevdokija Makarovna sāka bārties. — Varbūt viņš tālu redz… Dēliņ, pasaki — vai mēs uzvarēsim?
Albīns uzmeta skatienu tēvocim Mitrofanam, pagriezās pret Jevdokiju Makarovnu un, nojautis viņas acīs lielu lūgumu, nešaubīgi teica:
— Jūs uzvarēsiet, jūsu tauta uzvarēs.
— Paldies, dēliņ! Paldies… Bet vai mēs, es un viņš, — sieva pamāja ar roku uz tēvoci Mitrofanu, — nodzīvosim līdz uzvarai?
Albīns apjuka, pasmaidīja.
— To es nezinu, bet no visas sirds vēlu jums pieredzēt uzvaru!
— Tā jau arī es māku pareģot, — tēvocis Mitrofans piebilda. — Nu, pravieti, iesim!