— Rimsties! — viņš uzsauca sievai un, berzēdams neskūto zodu, turpināja: — Man gan ir ko pastāstīt… Man no pirksta nekas nav jāizzīž. Bet šis te nezina, ko rakstīt. Pēc acīm redzu. Vai tiesa? …
— Tiesa, — es vaļsirdīgi sacīju.
— Redz nu! Skaidra valoda man patīk. Ņem un uzraksti, piemēram, par mani. Uzraksti, kāds es esmu. Ja pareizi uzrakstīsi, dzīvo pie manis par velti, kamēr apniks…
vienu no sudrabotajiem diskiem, kas atradās uz portupejas siksnām.
Pieliecos, lai labāk apskatītu disku. Tajā bija vairāki gredzeni, ielikti viens otrā. Uz gredzeniem smalkām svītrām iegravētas iedaļas un skaitļu rindas. Pašā vidū acij līdzīga izliekta iedzeltena stikla lēca. Pataustīju portupejas siksnas. Tā nebija āda, bet kāda man nepazīstama plastmasa — izturīga un elastīga. Tikko jūtami uzbriedumi liecināja, ka portupejā iemontētas metāla daļas.
Mitrums un pelējums nebija atstājuši nekādu pēdu uz šīs dīvainās ierīces. Siksnas sausas un tīras, metāls spīdēja tik ļoti, it kā nule būtu pulēts. Nē, radioraidītājs tas nebija, drīzāk jau kaut kas līdzīgs izpletņa siksnām. Bet kādam nolūkam šie spožie riņķi ar ciparu rindām, šī actiņa un portupejā iemontētās metāla daļas?
Paskatījos uz tēvoci Mitrofanu. Skaidri varēja nojaust, ka atradums viņu satraucis. Tēvoča resnie pirksti trīcēja. Viņš nemierīgi raudzījās visapkārt. Neizlaiz- dams no rokām portupeju, tēvocis vēlreiz izvandīja lādi, apgrieza otrādi lupatu vīkšķi, ilgi čamdījās pa vecajām panckām; pēc tam piecēlās, norausa no pieres sviedrus un, smagi elsdams, piesēdās uz lādes malas.
— Vai vēl kam vajadzēja būt? — es vaicāju.
Vecais laikam nedzirdēja manis teikto. Tikai sēdēja
un, šķiet, pūlējās kaut ko atcerēties.
— Ko tu maisies sieviešu darīšanās? — atskanēja Jevdokijas Makarovnas īgnā balss. — Kas tevi lūdza palīgos? Are, kā visu izsvaidījis! Būtu gājis labāk gulēt, ja citur nav kur dēties.
— Nemaz te nerunā! Varu arī aiziet, — tēvocis Mitrofans labprāt paklausīja, steigšus pieceldamies no lādes malas un paslēpdams portupeju sev aiz muguras. Viņš man pamirkšķināja, aicinādams sev līdzi, un aizkliboja uz savu kambarīti zem verandas.
Jevdokija Makarovna aizdomīgi paraudzījās viņain nopakaļ, pašūpoja galvu un nosēdās blakus lādei. Apgāju līkumu pa dārzu un, kad Jevdokija Makarovna noliecās, ielavījos tēvoča Mitrofana istabā.
Viņš sēdēja uz gultas malas un ar lielām, mezglainām rokām glauda portupeju. Tēvocis pamāja, lai es nosēstoties viņam līdzās.
— Ja gribi, tici, gribi — netici, — viņš sacīja, — bet tas viss bija tā …
Tēvocis Mitrofans stāstīja ilgi, juceklīgi, bieži apstājās, lai atcerētos notikušo, sīkumus sākumā nepieminēja, pēc tam atkal atgriezās pie tiem, daudz ko atkārtoja, it kā pats sevi pārliecinādams. Stāstījumā bija atliku likām noviržu, ar kurām viņš pēc savas saprašanas mēģināja izskaidrot notikušo. Izskaidrojumi bija naivi un brīžiem vēl fantastiskāki nekā pārsteidzošie notikumi, par. kuru liecinieku un līdzdalībnieku viņš bija kļuvis.
Lai neizplūstu garumā, tēvoča Mitrofana prātojumu lielāko daļu neatstāstīšu un runāšu tikai par galveno —
par brīnumaino piedzīvojumu ar Bēgli.
*
Tas notika tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešā gada agrā pavasari. Virs Krimas mežiem, kuros slēpās partizāņi, naktīs plaiksnījās ugunsgrēku blāzmas. Pie jūras Aluštā un Jaltā dobji klaudzēja uz salauzītajām ietvju plāksnēm fašistu virsnieku un policistu papēži.
Tēvocis Mitrofans vēlā slapjdraņķa vakarā nāca mājās no savas mežsarga būdas. Caurlaides vecajam nebija, un viņš piesardzīgi laipoja pa klusām, tukšām ielām, lādēdams vāciešus, slikto laiku un reimatismu.
Nevienā logā gaismas stara, ik soli sperot, žļurk- stēja izžulgušais ceļa māls, virs galvas ātri slīdēja melni, pinkaini mākoņi. To plaisās retumis pavīdēja mēness, un tad šķita, ka mākoņi apstājas, bet mēness joņiem trauc pa debesi, steigdamies aizbēgt no šīs melnās, naidīgās nakts.
Pie ciprešu gatves tēvocis Mitrofans apstājās. Līdz mājām vairs nebija tālu, bet aleja tumša kā pagrabs. Ik mirkli varēja uzskriet virsū patruļai. Tēvocis Mitrofans uzmanīgi klausījās. Likās — neviena nav … Tikai tālumā šalca neredzamā jūra.
Viņš paspēra dažus soļus un apstājās, kā zemē iemiets. Pie cipreses kaut kas sakustējās — vēl melnāks nekā apkārtējā tumsa.
«Nu esmu bētē,» tēvocis Mitrofans domāja, uzreiz vēl nespēdams apsvērt, kā būtu labāk — bēgt vai izlikties par piedzērušu.
Tumšais augums ari stāvēja kā sasalis.
«Tūlīt uzgāzīs no automāta, un tad tik vecā lai taisa bēres,» tēvocis Mitrofans domāja, juzdams, ka sāk svīst aukstiem sviedriem. «Pirms kara tādas bailes nekad nebija jāpiedzīvo. Vislielākais, ja ceļā pagadījās kāds bandīts. Un arī tas savā ziņā bija pašu cilvēks… Bet tagad — še tev! Ej nu sazini, kas tam fricim aiz ādas. Un ko viņš gaida? Varbūt nemaz nav patruļa? … Eh, lai notiek kas notikdams…»
Tēvocis Mitrofans paspēra soli uz priekšu un čukstēja:
— Kas tur ir?
Tumšais augums, ne vārda nebilzdams, aizrāvās aiz cipreses.