Dārdu aizas noslēpums

— No kuras vietas gribat sākt meklēšanu? — Veriadze vaicāja un piecēlās.

— Tonakt vētra brāzās no dienvidaustrumiem, — Lovs sacīja. — Kamanas varbūt ir aizdzītas uz ziemeļrietumiem, uz okeāna pusi. — Man šķiet, ka vajadzētu lidot gar piekrasti.

— Uz kuru pusi no jūsu stacijas atrodas senās raktuves?

— Sešus kilometrus uz rietumiem.

Veriadze iegrima domās.

— Manuprāt, meklēšana tomēr jāsāk no dienvidaustrumiem, — viņš beidzot teica. — Kungi, nebrīnieties par to! Lai gan vējš pūta tieši no dienvidaustrumiem, četras vai piecas stundas pēc tam, kad Rasela kungu piemeklēja nelaime, aerokamanas, acīm redzot, atradušās krietnu gabalu uz dienvidaustrumiem no jūsu stacijas. Mūsu radistiem nebija iespējams kļūdīties. Briesmu signāls saņemts tieši no turienes. Neviens, izņemot Rasela kungu, šādu signālu nevarēja noraidīt.

— Bet tas notika jau sen.

— Pirms kādām trim dienām. Taču citādu ziņu mums nav.

— Labi, pamēģināsim sākt no dienvidaustrumiem, — Lovs piekrita.

— Kāds no mājās palicējiem lai pastāvīgi dežurē pie radioaparāta. Par palīgu šeit varu atstāt vienu no mūsu mehāniķiem. Lidmašīna nepārtraukti sazināsies ar Lielo kabīni un Lazareva staciju.. Pēc trīsarpus stundām atgriezīsimies.

*

Tieši pēc trīsarpus stundām, saulei rietot, Belova lidmašīna pieripoja pie Lielās kabīnes.

Kamēr apkalpe piesēja lidmašīnu sniega kupola aizvējā, Veriadze un Belovs paspēja pārmīt dažas frāzes.

— Aerokamanu slieču pēdas neatradām, — sacīja Veriadze, atbildēdams uz profesora jautājumu, — taču kaut ko ļoti interesantu tomēr redzējām. Iespējams, ka tev ir taisnība… Vakarā Lobovs attīstīs fotofilmu, mēģināsim tikt skaidrībā. Bet kas jauns tev?

— Ģeodēzists ļoti slims. Taču cerības ir. Es varētu daudz ko līdzēt, ja ārstēšana būtu sākta agrāk. Starp citu, tas Žiro ir krietns puisis. Kaut arī, šķiet, alkoholiķis, bet talantīgs ārsts. Ziro ir darījis visu, kas viņa spēkos, un pat vēl vairāk. Ja viņš tik ļoti nebūtu pūlējies, polis nomirtu jau pirms dažām dienām.

— Vai redzēji viņu priekšnieka līķi?

— Jā. Priekšnieks nogalināts ar kādu man nezināmu milzīgas jaudas enerģijas lādiņu. Audi pilnīgi saārdīti, taču, spriežot pēc dažām pazīmēm, enerģijas lādiņš bijis auksts.

— Tātad patiešām notikusi slepkavība.

— Bet tas nav cilvēku noziegums.

— Esi pārliecināts par to?

— Pilnīgi. Ģeodēzista paralīzi radījis līdzīgs-enerģijas lādiņš, tikai daudz vājāks. .

Vienojušies par dežurēšanas kārtību, visi, izņemot

Lobovu, nokāpa Lielās kabīnes salonā. Lidotājs palika mašīnā, lai attīstītu uzņemto filmu.

Žiro gribēja palielīties ar savu kulināra talantu un vakariņās pasniedza vairākus smalkus franču ēdienus. Jāpiebilst, ka vakariņas visi paēda klusējot. Aiz plānas šķērssienas starp dzīvību un nāvi svārstījās Kovaļska paralizētās miesas. Vakariņu laikā Belovs divas reizes cēlās no galda un iegāja ģeodēzista kabīnē. Tumšā angārā gulēja sakropļotais Stonora līķis. Tas vēl bija jāapbeda.

Pēc vakariņām Lobovs atnesa attīstīto filmu. Visi noliecās pār to.

— Te sniega klajā redzams kaut kas neparasts, — Veriadze sacīja, — kaut kas līdzīgs milzīgai, lēzenai, pilnīgi apaļai piltuvei ar dobumu vidū. Piltuves diametrs pārsniedz divsimt metrus. Gandrīz piecsimt kilometru no šejienes. Zīmīgi, ka briesmu signāls, par kuru jums stāstīju, raidīts apmēram no turienes. Paskatieties, cik dziļš ir centrālais kanāls. Nevarējām saredzēt, kur tas beidzas, kaut gan lidojām pāri zemu jo zemu.

— Varbūt piltuve ir tanī vietā, kur nokrita bolīds? — Ziro ierunājās.

— Jūs esat manījuši bolīdu? — Belovs pacēla galvu.

— Kas to redzējis un kad?

— Milzīgs bolīds aizdrāzās pāri pirms kādām divām nedēļām, — atbildēja Lovs. — To redzējis Rasels, bet bolīda sacelto troksni dzirdējām mēs visi. Rasels apgalvoja, ka bolīds nokritis uz dienvidaustrumiem no Lielās kabīnes. Lidmašīnā lidojot, es to biju aizmirsis. Bet tagad, paraugoties uz fotogrāfiju.. Var būt, ka ārstam taisnība.

— Nē, tas nekādā gadījumā nav meteorīta izsists dobums, — Veriadze noteikti sacīja. — Rītdien nolaidīsimies pie tās piltuves. Ivan, vai nolaidīsimies?

— Vajadzēja nolaisties jau šodien, — Lobovs rūca.

— Es taču gribēju..

— Tad līdz tumsai mēs nebūtu tikuši atpakaļ.

Lovs klusītēm nopūtās. Veriadzes vērīgā auss to

saklausīja.

— Lova kungs, — gruzīns viņu uzrunāja. — Lūdzu, nedomājiet, ka atstājam novārtā galveno uzdevumu — jūsu biedru meklēšanu. Varu gandrīz apgalvot, ka esam tikuši uz pareizām pēdām.

— Bet nevarēja taču Rasels, joņodams pretim viesuļvētrai, ar aerokamanām četrās stundās aizkļūt piecsimt kilometru no Lielās kabīnes.

— Ar aerokamanām, protams, nevarēja. .

Tobrīd atskanēja tāla dunoņa, kas strauji kļuva spēcīgāka. Salona sienas saka drebēt. Dunoņa auga, auga, pārvērtās par apdullinošu dārdoņu, un klausītājiem jau šķita, ka viņiem pārplīsīs ausu bungādiņa.

Belovs pielēca no galda un drāzās uz āru. Durvīs viņam uzskrēja virsū viens no mehāniķiem. Tas kaut ko kliedza, māja ar rokām it kā aicinādams. Tāpat ne- apģērbušies visi izsteidzās laukā.