Cilvēks- amfībija

Baltazars gulēja. Drīz vien arī cigārs izkrita no ļen­ganajiem pirkstiem. Galva nokārāt, uz krūtīm.

Pēkšņi līdz viņa apziņai atplūda kāda skaņa no oke­āna tālēm. Skaņa atkārtojās tuvāk. Baltazars atvēra acis. Šķila, kāds pūš tauri, pēc tam moža, jauneklīga balss uzsauc: «A!» — un tad oktāvu augstāk: «A-ā!»

Taures muzikālā skaņa nelīdzinājās tvaikoņu sirēnu skarbajiem pūtieniem, un jautrais sauciens nebūt neat­gādināja slīcēja izmisīgo kliedzienu. Tas bija kaut ka* jauns, nepazīstams. Baltazars pieceļas, viņam likās, it kā gaiss pēkšņi būtu kļuvis vēsāks. Piegājis pie borta, viņi pārlaida skadru skatienu okeāna klaldam. Tuk- Mimv Klusums. Baltaz.irs piebikstīja uz klaja gulošajam indiānim ar kaju un, kad tas paslējas augšup, klusu sacija:

—   Kliedza Droši vien viņi.

—  Es nedzirdu. — huronis» tikpat klusu atbildēja, uzslējies pussēdus un ieklausīdamies. Piepeši klusumu atkal pārtrauca taures skaņas un sauciens:

—  A-al

Huronis, to izdzirdējis, saplaka it kā no pletnes cir­tiena.

—  Jā. tas droši vien ir v i ņ š, — huronis izrunāja, bailēs klabinādams zobus.

Pamodās ari citi pērļu zvejnieki. Viņi salida vienu­viet luktura apspīdētajā laukumiņa, meklēdami iedzel­tenas gaismas vārgajos staros glābiņu no tumsas. Visi sēdēja, cieši sak|āvušies. un saspringti klausījās. Tau- rēšana un sauciens vēlreiz atbalsojas tālumā, tad viss apklusa.

—  Tas ir viņš… «jūras velns», — zvejnieki čuk­stēja.

—  Mēs nedrīkstam te palikt!

—  Viņš ir briesmīgāks par haizivi!

—  Pasaukt saimnieku šurp!

Viņiem tuvojās basu kāju šļūcošie so]i. Uz klāja iz­nāca saimnieks Pedro Zurita. žāvādamies un kaldams spalvainās krūtis. Viņš bija bez krekla, vienās audekla bllnēs; pie platās ādas jostas karāļās revolvera maksts. Zurita pienāca pie zvejniekiem. Lukturis apgaismoja viņa miegaino, brūni iedeguto seju. biezos, sprogainos matus, kuri šķipsnām nokaras pār pieri, melnas uzacis, kuplās, uzgrieztās ūsas un iesirmo bārdiņu.

—  Kas noticis?

Viņa rešņā. mieriga balss un nosvērtās kustības nohuroņi — Ammkas Indinņu cilts Aut)

M

mierināja indiāņus, taču lic sāka runāt visi reizē. Balta­zars pacēla roku, lai viņi apklustu, un sacīja:

—  Mēs dzirdējām viņa… «jūras velna» balsi.

— Jums likās, — Pedro miegaini atbildēja. Viņa galva Hektln liecās uz krūtīm.

—  Nelikās visi Mēs skaidri dzirdējām kliedzienu «a-ā» un tauri! — zvejnieki sāka saukt cits caur citu.

Baltazars ar to pašu rokas kustību lika viņiem ap­klust un turpināja:

—  Es pats dzirdēju. Tā taurēt var tikai «velns». Ne­viens uz juras tā nekliedz un netaurē. Mums ātri jā­brauc projām no Šejienes.

—   Pasakas, — tikpat gurdi atbildēja Pedro Zurita. Viņam negribējās vest no krasta uz Šoneri vēl nesatrū­dējušas, smirdošās pērlenes un uzcelt enkuru. Taču pie runāt indiāņus viņam ari neizdevās. Tie uztraukuma platīja rokas un skali draudēja, ka rīt pat izkāpšot krastā un iešot kājām uz Buenosairesu, ja Zurita nepa­celšot enkuru.

—  Velns lai parauj to «jūras velnu» reizē ar jums! Labi! Kad austs rīts, celsim augšā enkuru. — Un kurnē­dams kapteinis devas uz kajīti.

Kapteinim vairs negribējās gulēt. Viņš iededzinaja lampu, aizsmēķēja cigāru un sāka staigāt šurpu turpu pa nelielo kajīti. Viņš domāja par šo nesaprotamo būtni, kas kopš neilga laika parādījusies šejienes ūdeņos, bie­dēdama zvejniekus un piekrastes iedzīvotājus.

Neviens vēl nebija redzējis šo briesmoni, kaut gan tas jau vairākkārt bija atgadinājis savu klātbūtni. Par viņu stāstīja leģendas. Jūrnieki atkārloja tās čukstot, bikli skatoties visapkārt, it kā bīdamies, ka briesmonis varētu noklausīties.

Vieniem šī būtne kaitēja, citiem negaidot palīdzēja. — Tas ir jūras dievs, — runāja vecie indiāņi, — viņš iznāk no okeāna dzīlēm reizi pa tūkstoš gadiem, lai at­jaunotu taisnību zemes virsū.

Katojļu garīdznieki centas iegalvot māņticīgajiem spāniešiem, ka tas esot jūras velns, kurš parādoties cil­vēkiem tāpēc, ka tie sākuši piemirst kātoju baznicu.

Baumas, iedamas no mutes mutē, sasniedza ari Bue­nosairesu. Vairākas nedējas no vietas «jūras velns» kļuva par iemīļotu tematu bulvāru avīžu feļetonistiem un hronikas daļas līdzstrādniekiem. Ja aiz nezināmiem iemesliem nogrima šoneri un zvejas kuģi, saplīsa tīkli vai nozuda sazvejotās zivis, tad vainoja «jūras velnu». Taču citi stāstīja, ka «velns» dažkārt iemetot zvejnieku laivās lielas zivis un reiz pat izglābis slīcēju. Vismaz kads slīcējs apgalvoja, ka tad, kad viņš jau iegrimis ūdenī, kads no apakšas atbalstījis viņa muguru un palī­dzējis nokļūt līdz krastam, paslēpdamies bangas tai mirkli, kad izglābtais spēris kāju liedaga smiltis.