Cilvēks- amfībija

CILVĒKS-AMFĪBIJA

ALEKSANDRS BELAJEVS

CILVĒKS- AMFĪBIJA

Pirmā d a ļ a «JŪRAS VELNS»

Argentīnas vasara, tveicīga janvāra nakts. Melnā debess kā pieberla ar zvaigznēm. «Medūza» mierīgi stā­vēja pie enkura. Nakts klusumu netraucēja ne viļņu šļaksti, ne takelāžas čīkstoņa. Likās, okeāns guļ dziļā miegā.

Uz šonera klāja atdusējās puskailie pēr',u zvejnieki. Noguruši darba un saules svelmē, viņi nemierīgi grozī­jās smagajā snaudā, šad tad nopūzdamies vai ieklieg­damies. Rokas un kājas viņiem nervozi raustījās. Varbūt viņi redzēja sapņos savus ienaidniekus — hai­zivis. Sais karstajās bezvēja dienās cilvēki tā nogura, ka. beiguši zveju, nespēja pat laivas uzvilkt uz klāja, īstenībā tas gan nebija vajadzigs. Nekas nevēstīja laika pārmaiņu. Laivas palika nakti ūdenī, piestiprinātas pie enkura ķēdes. Rajas nebija iztaisnotas, takelaža vaļīga, neievilktais kllveris tik tikko trīsēja vieglajā vēsmiņā. Viss klājs starp baku un pūpi bija pilns ar pčrleņU kau­dzēm, koraļļu atlūzām, virvēm, pie kurām nirēji piesie­nas, audekla maisiem, kur viņi liek atrastās pērlencs, un tukšam mučelēm.

Pie bezanmasta bija novietota liela muca ar dzeramo ūdeni un pieķēdētu dzelzs kausiņu. Pie mucas uz klāja rēgojas tumšs plankums, kur bija izlijis ūdens.

Laiku pa laikam te viens, te otrs pērleņu zvejnieks piecēlās, snauda grīļodamies, un. kāpdams gulošajiem uz rokām un kājām, steberēja pie ūdens mucas. Neatda­rījis acu, viņš izdzēra kausu ūdens un pakrita, kur ga­dījās, it kā būtu iedzēris nevis ūdeni, bet tīru spirtu. Zvejniekus mocīja slāpes: no rītiem pirms darba bīstami ēst — cilvēkam ūdenī jāiztur pārāk liels spiediens, tā­pēc viņi strādāja visu dienu bez ēšanas, kamēr ūdeni neko vairs nevarēja saredzēt. Eda tikai pirms gulēt ieša nas, un parastais uzturs bija salīta gaļa.

Nakti stāvēja sardzē indiānis Baltazars. Viņš bija kapteiņa Pedro Zuritas, šonera «Medūza» īpašnieka tu­vākais palīgs.

Jaunība Baltazaru bija daudzinājuši kā izveicīgu pērļu zvejnieku: viņš varēja uzturēties zem ūdens de­viņdesmit un pat simt sekundes, divkārt pārsniedzot parasto normu.

— Kāpēc? Tāpēc, ka tolaik prata mācīt un mācīšanu saka jau no bērnu dienām, — Baltazars mēdza stāstīt jaunajiem zvejniekiem. — Es vēl biju knauķis, gadus desmit vecs, kad tēvs mani nodeva mācībā pie Hozē. Vi­ņam bija divpadsmit šādi mācekļi. Hozē mūs mācīja tā: iemet ūdenī baltu akmentiņu vai gliemežvāku un pavēl: «Lec pakaļ un dabū rokā!» Un katru nākamo reizi met dzi|āk. Kas neprot sameklēt, to noper ar pletni vai lini un iesviež ūdeni ka šuneli. «Meklē vēl!» Tā viņš iemā­cīja mūs nirt. Pēc tam sāka pieradināt ilgāk uzturēties zem ūdens. Vecs, pieredzējis zvejnieks nolaižas dibenā un piesien pie enkura ķēdes grozu vai tīklu. Tad mēs ienirstam un ūdenī atsienam to vaļā. Kamēr nav atrai­sīts, tikmēr augšā nav ko rādīties. Ja kāds parādas — dabū ar pletni vai līni. Sita mūs bez žēlastības. Retais tikai to izturēja. Taču es kļuvu pirmais pērļu zvejnieks visā apvidū. Labi pelnīju.

Kļuvis vecs, Baltazars pameta bīstamo pēr|u zvej­nieka darbu. Viņa kreiso kāju bija sakropļojuši haizivs zobi, sānus nobrāzusi enkura ķēde. Buenosairesā viņam piederēja neliels veikaliņš, kur viņš tirgojās ar pērlēm. kora|Jiem, gliemežnīcām un dažādiem jūras retumiem. Taču krastā viņš garlaikojās un tāpēc bieži vien devās pērļu zvejā. Uzņēmēji viņu augstu vērtēja. Neviens la­bāk par Baltazaru nepazina Laplatas līci, ta piekrasti un tās vietas, kur iegūstamas pērlenes. Pērļu zvejnieki viņu cienīja. Viņš prata iztapt visiem — ir nirējiem, ir viņu darba devējiem.

Jaunajiem zvejniekiem viņš mācīja visus amata no­slēpumus: kā aizturēt elpu, kā atsist haizivs uzbrukumu un — ja bija labā omā — kā noslēpt no saimnieka dārgu pērli.

Uzņēmēji, šoneru īpašnieki, savukārt cienīja Balta­zaru tapec, ka viņš prata ar vienu acu uzmetienu nekļū­dīgi noteikt pēries cenu un aši atlasīt vērtīgākās pērles saimnieka labā.

Tāpēc šoneru īpašnieki labprat ņēma viņu līdzi brau­cienos kā palīgu un padomdevēju.

Baltazars sēdēja uz mučeles un laiski sniēķēia resnu cigāru. Pie masta piekārtais lukturis meta gaismu uz viņa sejas. Tā bija garena, bez izspīlētiem vaigu kau­liem, ar pareizu degunu un lielām, skaistām acīm — araukāņa [1] seja. baltazara plaksti smagi cilājās. Viņš snauda. Tomēr viņa ausis bija nomodā, kaut arī acis iemigušas. Ausis bija modras un brīdināja no briesmām pat dzijā miegā. Patlaban gan Baltazars dzirdēja vie­nīgi gulētāju nopūtas un murmināšanu. No krasta plūda šurp pūstošu molusku smirdoņa — tiem lāva satrūdēt, lai vieglāk būtu tikt pie pērlēm: dzīva moluska vākus grūti atdarīt. Sī smaka nepieradušam liktos riebīga, bet Baltazars to ieelpoja ar patiku. Ta viņam, klaidonim, pērļu meklētājam, sauca atmiņā brīvās dzīves priekus un uzbudinošas dēkas uz jūras.

Kad pērles bija izlasītas, pašus lielākos pērleņu vā­kus atgādāja uz «Medūzu». Zurita bija labs aprēķinā­tājs: tukšās pērlenes viņš pārdeva fabrikām, kuras no vākiem taisīja pogas.