— Mēs vēl aizvien varam aiziet bojā.
Kaufmanis nervozi aplaizīja lūpas un, noņēmis
acenes, atkal un atkal spodrināja to stiklus.
— Londona pa radio noraidīja lūgumu pēc palīdzības. Tikko būs atjaunoti telefona sakari, es sazināšos ar Londonu un paziņošu, ka mēs esam gatavi palīdzēt, un aizsūtīšu viņiem jūsu ziņojumu par antibaktēriju. Profesors Nīlsons aizvedīs to ar pirmo lidmašīnu, kas dosies uz Londonu.
Kaufmanis pamanīja Donejas izbaiļu pilno skatienu.
— Jā, es zinu visu. Arī to, ka profesors Nīlsons jau sen atrodas Azaranā. Viņš droši vien negribēs man uzticēties. Viņš vēl nesaprot, ka esmu tikai veikalnieks, un labs veikalnieks spēj aiz pašreizējā posta saredzēt labākus laikus.
Doneja nevarēja noslēpt savu atvieglojumu.
— Tātad Nīlsons varēs paziņot, ka jūs piegādāsiet antibaktēriju pietiekamā daudzumā visai pasaulei?
Kaufmanis nepacietīgi papurināja galvu.
— Ne jau nu tūlīt, — viņš teica. — Tikai tad, kad par to tiks piedāvāta pieklājīga cena. Es taču jums jau teicu, ka esmu veikalnieks.
Kaufmanis gāja uz durvīm un vairs nesmaidīja.
— Stundas laikā jūsu ziņojumam jābūt jau pārrakstītam uz mašīnas un gatavam nosūtīšanai.
Pēc Kaufmaņa aiziešanas Doneja vēl kādu brīdi gluži automātiski turpināja darbu. Viņai nebija
ienācis prātā, ka Kaufmanis kaulēsies pat vēl tad, kad viņa paša dzīvība karājas jau mata galā.
Viņa aizgāja uz skaitļotāja ēku, lai sastaptu kādu, ar ko varētu parunāties. Durvīm bija izsisti stikli, cietis bija arī dzesēšanas tornis, taču pati skaitļotāja telpa bija neskarta. Nemanīja nevienu no sardzes, tikai no darbinieku atpūtas telpām iznāca kāds elektriķis. Viņš pastāstīja, ka par Flemingu neko nezinot, bet Abu Zeķi, kā viņam liekoties, pēcpusdienā, tūlīt pēc pirmā tornado, esot aizbraucis pie ģimenes.
Doneja pateicās viņam un devās uz lazareti pie Andrē.
Kopējā* bija aizbarikādējusi izdauzītos logus ar aizslietņiem. Viņa atviegloti pasmaidīja, beidzot ieraugot atkal kādu cilvēku.
— Mis Andrē visu laiku gulēja, — kopēja čukstēja. — Man šķiet, ka tagad viņa jūtas mazliet labāk.
Doneja apsēdās pie gultas. Kopēja bija teikusi taisnību. Lai cik slikts bija apgaismojums, Doneja redzēja, ka Andrē sejas krāsa ir uzlabojusies.
— Vai… vai kaut kas iznāca? — Andrē čukstus pajautāja, pat nepakustēdamās un neatvērdama acis.
Doneja satvēra meitenes trauslo roku.
— Jā, antibaktērija darbojas, — viņa nomurmināja. — Barogrāfs laboratorijā rāda, ka gaisa spiediens vēl aizvien ceļas. Cik ilgi tā turpināsies, to es nezinu.
Andrē ar pūlēm pacēlās sēdus.
— Vēstījumā nebija nekā par to, ka mums … — Andrē apklusa un nespēkā atlaidās guļus. — Es mēģināju to iestāstīt viņai. Viņa neko negribēja dzirdēt. Viņa atnāca pie manis pagājušajā naktī. Es lūdzu, lai viņa uzklausa mani, nevis skaitļotāju .. . Taču …
— Jūs domājat Gambulu? — Doneja maigi teica. — Viņa ir mirusi, Andrē. Tagad vadītājs ir Kaufmanis.
Andrē lēni pamāja ar galvu, it kā būtu to jau zinājusi. Viņas pirksti meklēja Donejas roku.
— Vai jūs man ticat?
Andrē redzēja, ka Doneja piekrītoši pamāj ar galvu. Pirksti atslāba, un viņa atkal gulēja aizvērtām acīm.
— Izstāstiet man visu, kas noticis, un es pateikšu, kas jums jādara.
Cik īsi varēdama, Doneja izstāstīja visu, ko zināja. Viņa vēl nebija beigusi runāt, kad pamanīja Andrē guļam nekustīgi kā aizmigušu vai arī kā komā. Pēc dažām minūtēm meitene tomēr atkal sāka mierīgi un monotoni runāt.
Doneja klausījās ļoti uzmanīgi. Atbildība, kuru Andrē tagad uzlika viņai, bija milzīga. Tā gan biedēja, gan iedvesmoja. Donejas zinātnieces prātam nevajadzēja neko citu kā tikai pamatotu, loģisku motivāciju, lai sāktu rīkoties. Kad Andrē apklusa, Doneja atbildēja pavisam īsi:
— Es tūliņ sākšu rīkoties.
Jau pēc pusstundas Doneja ieradās prezidenta pilī un kalpotājam lika nekavējoties aizvest viņu pie prezidenta. Viņa pati bija vadījusi automašīnu, kuru vēl lietojamu bija atradusi «Intel» mašīnu stāvvietā. Pirmo reizi kopš studiju laikiem viņa atkal bija sēdējusi pie stūres. Neko nenozīmēja arī tas, ka viņai neizdevās braukt gluži taisni. Daudzās vietās ceļu bija izpostījuši plūdi. Bija jātiek garām vai arī jābrauc pāri daudziem akmeņiem, kas bija nokrituši no sagrautajām mājām. Pie prezidenta pils nebija vairs neviena sarga.
Prezidents viņu pieņēma tūlīt. Viņš sēdēja krēslā ar augstu atzveltni un izskatījās daudz vecāks nekā iepriekšējā reizē, kad Doneja bija viņu sastapusi.
Prezidents piecēlās un sasveicinoties noskūpstīja Donejai roku, lūgdams viņu apsēsties. Kalpotājam viņš lika sameklēt kādu, kas varētu pagatavot kafiju. Tad viņš apsēdās savā krēslā.
— Mana zeme iet bojā, profesore Doneja, — viņš vienkārši pateica.
— Iespējams, ka visa pasaule aizies bojā, — Doneja atbildēja. — Tāpēc arī esmu atnākusi. Jūsu spēkos ir palīdzēt. Vai jūs jau zināt, ka Gambula mirusi?
Prezidents pamāja ar galvu.
— Tātad tagad jūs esat brīvs.
— Brīvs! — prezidents rūgti teica. — Mazliet par vēlu.