ANDROMĒDAS IZLAUŠANĀS

Kaufmanis pārgāja pāri istabai un nostājās blakus Gambulai. Kaut kur pilsētā trakoja ugunsgrēks. Par spīti lietus gāzei vētras brāzmas vērta to aizvien plašāku.

—    Ak jūs, sīkmanis! — Gambula pat nedusmojās, varēja tikai noprast, ka Kaufmanis viņai pretīgs.

—    Jūs esat gluži tāds pats kā visi citi. Jums trūkst jebkādas iztēles. Panāciet šurp!

Gambula piepeši piegāja pie stikla durvīm, kas veda uz balkonu, un satvēra rokturi. Viņai tas bija jāspiež no visa spēka, lai durvis atvērtu.

—    Nāciet! — viņa atkārtoja. — Nāciet un paska­tieties, kā stihija cīnās. Cīnās manā labā!

Kaufmanis stūrgalvīgi nekustējās ne no vietas.

—    Nobijāties? — Viņa iesmējās. — Gluži veltīgi. Mūs tā neaiztiks. Nedrīkst.

Gambula majestātiski izgāja uz balkona un no­stājās pie balustrādes, izstiepusi rokas pret debesīm. Gambulas gavilējošie smiekli saplūda ar vētras gau­došanu.

Kaufmanis, kāda pēkšņa impulsa vadīts, piegāja pie balkona un aizvēra durvis. Uz mirkli ārprātīgais skaņu jūklis laukā it kā pieklusa, bet tūlīt atskanēja vēl drausmīgāks troksnis, un lielā, vecā māja nodre­bēja. Kāds smags karnīzes gabals nogruva uz bal­kona, sašķīzdams sīkos gabalos.

Kaufmanis redzēja, kā Gambula neizpratnē stingi raugās uz kādu šķautnainu marmora kluci, tad vi­ņai sejā iesitās vesels smilšu mākulis. Gambula strauji noliecās, ar dūrēm berzēdama acis, tad gluži kā akla klupdama krizdama metās pie durvīm un sāka dauzīt ar dūrēm pa tām. Biezais dekoratīvais stikls saplīsa. Gambulas rokas noplūda ar asinīm. Kaufmanis redzēja, kā viņa vārsta muti, droši vien kliedza.

Viņš atkāpās tālāk istabas tumsā, pasīvi vēro­dams notiekošo. Vēja brāzmas sekoja cita citai aiz­vien biežāk un biežāk, līdz nebija vairs ne mirkļa atelpas starp tām. Un tad tas notika: dārdoša ak­meņu masa nogruva uz balkona un, aizraujot to lī­dzi, nogāzās pagalmā. Putekļi un smiltis sajaucās virmojošā mutulī. Kaufmanis piegāja tuvāk un, sa- miegdams tuvredzīgās acis, skatījās lejup.

Neko skaidri saskatīt nevarēja, taču Kaufmanim šķita, ka lejā starp gružiem un drupām redzams Gambulas sakropļotais ķermenis. Tad viņš labi pa­tālu no sagruvušajām sienām sameklēja kādu krēslu un apsēdās. Ar drošu roku viņš aizdedzināja savu mazo cigāru.

— Kad pāries vētra, — Kaufmanis skaļi teica tukšajai telpai, — es pats piezvanīšu uz Londonu. Un tad vēl jānoskaidro attiecības ar angļiem.

Pieri saraucis, viņš iegrima pārdomās, cerēdams, ka tā nebūs pāiāk smaga problēma. Doneja varbūt būtu kaut cik atsaucīgāka, toties Flemings bija grūti pieveicams ienaidnieks. Pagātnē viņu starpā bija atgadījušies tik daudzi nepatīkami incidenti. Angļu intelektu, kas stūrgalvīgi pieķēries kādai domai, Kaufmanis nekad nebija spējis izprast.

Vētra it kā apgura, mākoņi saplaka, un kļuva at­kal gaišāks, tikai vējš vēl aizvien nerimās. Kaufma­nis nogāja pagalmā. Kāds no sargiem ziņoja, ka Jusels ievietots pagrabā. Kaufmanis, it kā no malas klausoties, dzirdēja pats sevi dodam pavēles, lai Juselu labi apsargā, tomēr apietas ar viņu pieklā­jīgi. Tad viņš aizgāja apskatīt Gambulas līķi. Saplo­sīts un sakropļots tas gulēja starp akmeņiem, un Gambulas asinīm pieplūdušās tumšās, nedzīvās acis stīvi vērās Kaufmanī.

Viena no Gambulas automašīnām bija palikusi nebojāta, un Kaufmanis lika aizvest sevi uz skait­ļotāja ēku. Pa ceļam uz ciematu redzamie postījumi pilsētas nomalē bija drausmīgi. Pa postažu klaiņoja daži arābi, taču, ieraudzījuši automašīnu ar «Intel» emblēmu, viņi metās bēgt.

Ciemata masīvās un zemās ēkas izskatījās gandrīz vētras neskartas; bija izsisti daži logi, un pie admi­nistrācijas ēkas durvīm bija sašķiebti modernie, ļoti uzkrītošie izrotājumi. Kaufmanis aizbrauca tai garām tieši uz laboratoriju.

Laboratorijā Doneja viena pati darbojās ap savām mēģenēm, injicējot antibaktēriju. Daudzie haotiski izsvaidītie aparāti uz visiem galdiem, kādus vien Doneja bija sadabūjusi, dīvainā kārtā nomierināja pēc drausmīgās postažas tur, laukā.

—      Profesore Doneja, ceru, ka vētra jums nav no­darījusi nekā ļauna, — Kaufmanis teica, starojoši pasmaidīdams.

—    Nē, — viņa īsi atbildēja.

—    Atnācu jums paziņot, — Kaufmanis turpināja,

—   ka Frāulein Gambula ir mirusi.

Donejas izbrīns Kaufmani iepriecināja.

—      Gambula aizgāja bojā vētrā. Es- tagad esmu galvenais «Intel» pārstāvis Azaranā un lūdzu jūs palīdzēt man. Kā ir ar tām jūsu antibaktērijām, vai manāmi jau kādi rezultāti?

—    Pašlaik tā izskatās, vismaz vietējā piekrastē.

—      Wunderbar! — Kaufmanis iesaucās. — Visur citur laika apstākļi kļūs vēl ļaunāki, ja mēs viņiem nepalīdzēsim.

—    Tas jādara pēc iespējas ātrāk.

—    Tā jau es domāju, — Kaufmanis klusāk teica.

—   Ziniet, profesore, Frāulein Gambula gatavojās no­gaidīt, kamēr pasaule būs ar mieru pieņemt viņas noteikumus, gluži neiedomājamus noteikumus. Viņa, protams, vairs nebija pie pilna prāta. Vai jūs zināt.

ka viņa pati nogalināja Saļimu, pati savām rokām nošāva viņu? Gambula bija kā nelabā apsēsta. Viņa būtu gaidījusi pārāk ilgi. Tad mēs visi būtu aizgā­juši bojā.

Doneja salti paskatījās uz Kaufmani.