Andromēdas izlaušanās

Pēkšņi Flemings salēcās. Skaitļotāja izvades rak- stāmiekārta sāka darboties. Tā klikšķēja ātri ātri, tad apklusa. No jauna sāka strādāt. Šoreiz taustiņi kustējās lēni, toties turpināja darboties. Flemings piegāja pie izvadiekārtas un paņēma jau aprakstīto garo lentu.

— īsta ķīniešu ābece, — Flemings nosprieda, pārskatījis to, — taču kaut kādi bioloģiskie dati tie ir.

Viņš aizgāja parādīt to Donejai. Pati par sevi šī iepriekšējā analīze bija tikai sīkums. Tomēr tā nozīmēja daudz. Tātad Andrē tomēr palīdzēs un Donejai

varbūt izdosies paveikt brīnumu, ja vien pietiks laika.

Kad Flemings izgāja laukā, viņam uzbruka mežonīgs vējš un gandrīz nogāza no kājām. Viņš aizelsās, un gaiss, kuru viņš aizgūtnēm tvēra, neko daudz nepalīdzēja. Saliecies, ar nodurtu galvu viņš lauzās uz priekšu sausajā, smacīgajā vējā, cauri smilšu virpuļiem uz laboratorijas durvīm. Viņa aizrautība un optimisms šķita izgaisuši. Laiks nebija nopērkams par naudu.

Trīs tūkstoš jūdžu attālumā no Azaranas pār nepieredzēta posta piemeklēto Londonu ausa diena. Nedaudzi polismeņi ar tērauda kaskām galvā stāvēja platāko ielu vidū, turēdamies pēc iespējas tālāk no ēkām. Laiku pa laikam vētras kaukoņai cauri iegaudojās ātrās palīdzības mašīnu sirēnas. Zinātnes ministrijas ēkas pirmā stāva nedaudzajos vēl neizsistajos un neaizbarikādētajos logos vīdēja vārga gaismiņa.

Pie papīriem apkrautā galda sēdošo četru vīriešu sejas agrā rīta pelēkajā gaismā izskatījās spokaini nogurušas. Jau vairākas stundas viņi nevarēja un nevarēja izdomāt neko konstruktīvu. Īstenībā diskusija jau bija izvērtusies par pārgurušu, saniknotu cilvēku strīdu.

Kad Osborns un premjerministra sekretārs sāka strīdēties par vakar vakarā izlemto pasākumu finansēšanu un par to, kuram departamentamjāuzņemas atbildība, parasti atturīgais Nīlsons ļāva vaļu niknumam.

— Jums gan ir brīnišķīgs talants neatlaidīgi noņemties ar birokrātiskiem sīkumiem pat tad, kad debesis jau taisās sagrūt pār mums visiem! — viņš paziņoja.

— Mēs visi esam noguruši, profesor Nīlson, — ministrs asi iebilda. — Mēs varam darīt tikai to, ko uzskatām par pareizu.

Amerikānis atvainojās.

Premjerministra sekretārs gribēja aizsmēķēt, taču, pamanījis, ka cigarešu kārbiņa tukša, nikni ielin- goja to kaktā.

— Apmēram pusei mūsu zemes vairs nav elektrības, liela dala no tās atrodas zem ūdens vai arī ieputināta sniegā, pārējo nopostījusi vētra. Cilvēki mirst ātrāk, nekā kareivji paspēj viņus aprakt. Ja jūs vismaz varētu pateikt, cik ilgi tā turpināsies…

Nīlsons jau gribēja atbildēt, kad pie Osborna uz pirkstgaliem pielipināja kāds sekretārs.

— Jums kāda ļoti steidzama vēstule, ser, — viņš teica. — Lidlauka kurjers nupat atnesa.

Osborns atplēsa dzeltenbrūno aploksni, apdomīgi un lēni atlocīja plāno papīru un sāka lasīt.

Beidzot viņš pacēla acis no vēstules.

— Tā ir no Azaranas, no Madlēnas Donejas.

Osborns pasniedza vēstuli ministram.

— Vislabākais būtu, ja jūs to izlasītu abi kopā, — ministrs teica Nīlsonam un premjerministra sekretāram. — Tā mēs ietaupīsim laiku. Protams, tūdaļ jāinformē arī ministru kabinets.

Ministrs nepacietīgi gaidīja, kamēr abi izlasīja vēstuli.

— Vai jums ir kādi priekšlikumi, Nīlson?

Nīlsons piekrītoši pamāja ar galvu.

— Vai jūs varat mani jau šodien aizvest uz Azaranu? — viņš jautāja.

Četrmotoru lidmašīna piebrauca pie konveijera, pagriezās un apstājās. Tuvojās elektriskās vagonetes, lai aizvestu kravu. Lidmašīnas apkalpe, nogurusi, lidojot septiņas stundas bez nosēšanās no Londonas tikai 6000 pēdu augstumā, kur lidmašīnu visu laiku svaidīja vētras brāzmas, nokāpa pa trapu un devās uz lidostas kantori. Tur viņus sagaidīja un pavirši apsveica uniformēts arābs kopā ar kādu stūrgalvīga izskata eiropieti. Kad lidmašīnas kapteinis pasniedza lidojuma dokumentus, eiropietis, veikli izskatījis tos, pasniedza tālāk arābam un izstiepa savu resno, strupo roku pēc apkalpes personiskajiem dokumentiem. Kapteini viņš neaizturēja, bet, paskatījies uz diviem nākamajiem apkalpes locekļiem, sāka atkal pētīt papīrus.

— Kas viņš tāds ir? — eiropietis vāciski jautāja. Abi apkalpes locekļi raudzījās uz viņu neizpratnē. Tad viņš savu jautājumu atkārtoja lauzītā arābu valodā.

Lemkas brālēns Jusels, jaunākais no abiem, pie- glaimīgi pasmaidīja.

— Mans otrais novērotājs. Viņš neprot arābiski, ne arī to valodu, kurā jūs runājāt pirmīt.

«Intel» darbinieks nikni savieba seju.

— Man nekas nav ziņots par pārmaiņām lidmašīnas apkalpē. Kāpēc jūs ņēmāt līdzi otru novērotāju?

— Lai uzmanītu pareizo kursu. Mums tagad jālido ļoti zemu, jo augstāk nav pietiekama gaisa spiediena.

Ne visai apmierināts ar atbildi, eiropietis vēlreiz pārbaudīja dokumentus, taču, neatradis tajos nekādas vainas, uzsvieda tos uz galda. Jusels paņēma dokumentus un aizveda savu pavadoni uz apkalpes telpām, kur abi noģērba savus lidotāju kombinezonus. Jusela pavadonis bija Nīlsons.

— Ļaunākais nu ir garām, — Jusels teica. — Tagad es aizvedīšu jūs pie savas māsīcas. Tur jūs būsiet drošībā. Viņas vīrs doktors Abu Zeķi sazināsies ar jums, cik drīz vien būs iespējams.

Nīlsons pamāja ar galvu.