Andromēdas izlaušanās

— Esiet mierīga, slimniecei nekas nenotiks.

Kopēja uzbužināja segu ap Andrē kājām un negribīgi aizgāja. Tikko durvis bija aizvērušās, Andrē jautāja, ko no viņas gribot. Viņa spēja vairs tikai čukstēt, pie tam visai saraustīti un neskaidri.

— Mums jādabū no skaitļotāja formula, — Flemings paskaidroja, — lai varētu sintezēt kādu citu baktēriju vai varbūt arī vīrusu. Tam jānogalina baktērija, kas darbojas patlaban, un jāatbrīvo slāpeklis.

— Un baktērijai būtu jāvairojas ātrāk nekā pirmajai, — piebilda Doneja. — Tas atkal būs riskants biosintēzes process, jauna dzīva organisma radīšanas process. Tāpēc ir nepieciešama formula.

Andrē klausījās ar gandrīz šausminošu piepūli, raudzīdamās no viena uz otru, it kā cenzdamās aprīt katru izteikto vārdu.

— Nezinu, vai tas izdosies. — Viņa vārgi papurināja galvu. — Tas vilksies pārāk ilgi.

Pāri Andrē galvai Flemings paskatījās uz Doneju.

— Vai tiešām? — viņš nomurmināja.

Doneja nevilšus palūkojās uz meiteni.

— Es nezinu, — viņa teica. — Viņa… — Tad Doneja savaldījās. — Ja jūs domājat, ka darbs laboratorijā ieilgs, tad ir citādi. Bet, lai cik maz dienu arī mums vēl atlicis, katrai no tām ir divdesmit četras stundas, un man nepatīk daudz gulēt.

Abi atkal paskatījās uz Andrē. Divi cilvēki, kas ar savu gribasspēku spieda meiteni paklausīt, darīt gandrīz vai neiespējamo. Vārga smaida ēna pavīdēja Andrē lūpās, un viņa piekrita.

Flemings teica Abu:

— Lūdzu, pasauciet kopēju, lai aizved Andrē atpakaļ. Nabaga bērns, viņa ir vienīgā cerība, kas mums atlikusi. Pasakiet kopējai, lai sagatavo viņu darbam rit deviņos no rīta. Mēģiniet pārliecināt kopēju, ka mēs neesam nekādi sadisti. Izskaidrojiet viņai, cik Andrē darbs mums nepieciešams. Ja gribat, mēģiniet kopēju mazliet iebaidīt, pastāstiet, ka arī viņai draud nāve, ja Andrē neizdosies paveikt šo uzdevumu.

Vai nu Abu kopēju iebaidīja, vai arī tāpat pārliecināja, bet otrā rītā viņa paklausīgi atveda Andrē uz skaitļotāju tūlīt pēc pulksten deviņiem. Kopēja paskaidroja, ka slimniece esot pārāk nespēcīga, lai pati varētu pārvietoties, tādēļ strādājot viņai jāpa- liekot slimnieku krēslā.

Skaitļotāja zālē pie Andrē atradās vienīgi Flemings. Doneja loloja pārāk maz cerību, lai spētu noskatīties, kā Andrē nopūlas; Abu palika pārvaldes telpās, lai uzmanītu, vai neierodas Kaufmanis vai arī noslēpumaini klusējošā Gambula, un tad tūlīt brīdinātu Flemingu. Ja Flemings nebūtu tik ļoti aizņemts ar baktērijas problēmu, viņu droši vien padarītu nemierīgu «Intel» vadības izturēšanās: neviens no tiem vairs nelikās zinis par gūstekņiem — viņi bija pamesti savā vaļā.

Andrē pielika drebošās rokas pie jutīgajām platēm. Skaitļotājs bija sācis dūkdams darboties jau tad, kad Andrē ieveda skaitļotāja zālē. Ekrāns kļuva gaišs tikai ļoti lēnām. Attēli parādījās gaužām miglaini un izplūduši, un pat tad, kad Flemings nolaida logiem priekšā aizkarus, telpas otrā galā nevarēja saskatīt, kas notiek uz ekrāna. Flemings vēroja, kā Andrē paceļ galvu pret ekrānu, kā krampjaini pieķeras pie platēm, it kā tās spētu iedvest viņai daļu sava spēka. Andrē pūles koncentrēties bija tiešām aizkustinošas. Pēkšņi viņas rokas atslāba. Meitene saguma, noliekdama galvu uz krūtīm. Andrē pleci drebēja, un viņa raudādama kaut ko klusi murmināja.

Flemings noliecas pie meitenes.

— Es nevaru viņus saprast. Vediet mani projām no skaitļotāja, — viņa sacīja. Un tad vēl, it kā runājot pati ar sevi, klusi piebilda: — Es negribu mirt.

Ieradās kopēja un pastūma Flemingu sāņus.

— Mis Andrē jau tā ir strādājusi pārāk ilgi, jūs nedrīkstat prasīt no viņas… — Kopēja aprāvās, satvēra krēsla atzveltni un grasījās vest Andrē projām no ekrāna.

Flemings nostājās ceļā.

— Andrē, — viņš mierīgi teica, — mēs neviens negribam mirt, un tomēr mums visiem būs jāmirst, ja nenotiks brīnums un gaiss, kuru tagad uzsūc jūra, neatgriezīsies atmosfērā.

Andrē ar pūlēm pacēla galvu.

— Jūs mirsiet visi kopā. Tikai es viena miršu vientuļa.

Flemings mierinādams ar roku pieskārās viņas rokai. Andrē savējo atrāva.

— Neaizskariet mani! — viņa čukstēja. — Es droši vien liekos jums pretīga.

— Nē! — Flemings steigšus sacīja. — Man jūs vienmēr esat likusies skaista. Kopš… kopš tās dienas, kad mēs aizbēgām no Tornesas. Mēģiniet, lūdzu, sakopot savas domas! Vienīgi jūs varat mums palīdzēt. Es pat īsti nezinu, kas te tagad notiek. Vai visa vara vēl aizvien Gambulas rokās?

Viņš norādīja uz skaitļotāju, kura milzīgā masa pletās visapkārt viņiem, un Andrē palocīja galvu.

— Kāpēc tad viņa nekad nenāk šurp?

Andrē centās nekustēties, lai sakopotu spēkus.

— Nav nekādas vajadzības. Skaitļotājs parādīja viņai ceļu. Viņa negriezīsies atpakaļ. Ari šeit viņa vairs nenāks. Viņai vairs neko nevajag. Un es ari nevarētu viņai vairs neko parādīt. Es pati tik tikko vairs redzu. — Viņa aizdomīgi paskatījās uz ekrānu. — Kad būšu mazliet atpūtusies, es atkal atgriezīšos.

Nepaprasījusi atļauju, kopēja aizstūma ratiņus. Šoreiz Flemings nestājās viņai ceļā. Viņš noraudzījās, kā viņas abas pazūd aiz izejas durvīm, un brīdi palika sastindzis stāvam tukšās telpas smagajā klusumā.