Zvaigznu kugu desants: pilsonis

Edgars Auzins Zvaigznu kugu desants: pilsonis

1. nodala

– …es iestajos Federalo brunoto speku armija uz laiku, kas nav isaks par diviem gadiem, vai ilgaku, ja Federacija to pieprasa.

Beidzot teikt zverestu, es nolaidu labo roku un paskatijos apkart. Virsnieks pelekaja uniforma deva komandu izklist, un visi lenam vilkas uz izeju. Tur biju es, karavirs. Vel viens solis tuvak manam merkim. Divi vai tris gadi dienesta, un es busu pilsonis. Kajas mani nogalina. Pilsoniba ir ista bilete uz labaku dzivi. Varesu dibinat gimeni, stradat valdiba, sanemt pensiju un pabalstus. Un, pats labakais, Federacija apmaksas manas macibas. Velns, es nevaru sagaidit. Nekadu komunalo istabu un sintetiskas partikas. Man bija nepieciesams gads sadas dzives, lai izlemtu iestaties armija. Lidz divdesmit gadu vecumam es dzivoju bernu nama, un Federacija sponsore un apmaksa visu. Es labprat tur atgrieztos. Garsigs ediens, skola, ekskursijas. Viss ir bez maksas – tikai jabut gribetajam. Bet, kad vini tevi izlaiz, tev nepaliek nekas. Bez pilsonibas nevar dabut labu darbu, nevar pat nopirkt kartigu apgerbu. Tu neesi cilveks, ne sabiedribas dala. Es to vairs negribu. Es kalposu, macisos un labi dzivoju.

Sapnojot par savu skaisto nakotni, es turpinaju staigat gar militaras iesauksanas biroju, sekojot tiem, kas seit paliek, lidz aizbrauc uz macibu vienibu. Lielaka dala seit esoso cilveku ir tadi pasi nabadzigie cilveki ka es. Mums nav nekur citur doties, un mums nav iemesla doties. Labak ir pagaidit seit dienu vai divas. Seit vismaz ir pienacigs ediens.

Musu gids mus aizveda uz pavisam atsevisku eku. Neparsudzot nevienu vardu, vins vienkarsi pamaja ar roku divstavu gultu virziena un aizgaja. Musu pagaidu kazarmas bija ka angars: cetras sienas un griesti. Tikai talaja sturi staveja dazi desmiti kreslu milziga televizora ekrana prieksa. Tur drosi vien bija ieslegts kads federalais kanals. Nometusi kurpes un uzlekusi uz augseja plaukta, es gandriz uzreiz zaudeju samanu.

– Divu cilveku kolonna. Ne, ja, ja. Tas nozime, ka esi divnieku kolonna! Ne tik tuvu, tu turies rokas! Labi, nostajieties leja. Jus abi turpat. Jus divi aiz vina, un tad katrs no jums, labi? Tagad mes saksim ar kreiso kaju. Pierodiet pie tas. Tagad, sekojiet man, mars.

Tas butu smiekligi, ja nebutu skumji. Mes visi bijam stulbi ka elle. Un mes visi paklupam, sitot ar kajam cilvekam prieksa. Apskatoties apkart, es pamaniju, ka visiem karaviriem, kas gaja garam musu zosu pulcinam, bija tikai viena reakcija – zel. Kaut ka pat kluva neerti.

Mes diezgan ilgi staigajam pa militaras iesauksanas centru, man nebija ne jausmas, ka si eka ir tik milziga. Musu komandieris jeb formejuma prieksnieks, nezinu, ka vinu nosaukt, savaca daudz papiru, ka ari musu formejuma sapulcinaja papildinajumus no citiem angariem. Ara mus sagaidija dazi majori. Kapec majors? Nu, vini visi bija krasainas un kvalitativas drebes, vinu sejas bija labi pabarotas, bet visvairak izcelas tas, ka vini skatijas uz mums ka uz kaudzi sudu. Tas bija apmeram tas pats, ka es pirmaja reize skatijos uz sintetisko partiku. Aizmugure staveja ar savam somam, tajas drosi vien bija daudz jukas. Es nevaru sagaidit, kad redzesu vinu sejas, kad vini to visu izmetis. Musu pagaidu prieksnieks atri visus uzcela un aizveda aiz ekas.

Aiz iesauksanas biroja atradas glits piezemesanas laukums, uz kura staveja neliels kvadratveida kugitis. Tas bija neliels desantkugis DR-4 "Viking". Asa prieksgala kabine savienojas ar sparniem, kuru malas skatijas perpendikulari uz leju. Zem sparniem atradas pasazieru nodalijums. Izskatijas, it ka kugis butu apskruvejis pasazieru konteineru. Ja, ekranos tas izskatas daudz mazaks. Iekspuse vareja ietilpinat gandriz piecdesmit cilvekus. Atveras divas durvis, un no tam iznaca vairaki viriesi tada pasa uniforma ka musu komandieris. Bez liekas rosibas mus visus ieveda ieksa un sasedinaja.