Zaigojošā pasaule

Es pajautāju, ko viņš zina un domā par sevi kā par ārkārtēju, brīnumainu fenomenu. Viņš paraustīja ple­cus. «Par to es zinu ne vairāk kā jūs; droši vien ne vairāk kā zina daži rakstnieki par saviem sižetiem un tēmām: tās uzrodas. Tāpat tas uzrodas man.» Vairāk viņš neko nepaskaidroja. Es biju satriekts. Pie­dāvāju viņam miljonu; viņš atteicās — un pat — no­žāvājās. Es neuzstāju. Viņš atteicās tik nepārprotami un kategoriski, ka mana uzstājība būtu līdzinājusies pazemojumam. Tomēr es, dabiski, pajautāju, kas spiež viņu uzstāties publiski. «Laiku pa laikam,» viņš teica, «manas spējas, ja tās netiek atjaunotas, pavājinās; tās pilnīgi atjaunojas, ja maniem vingrinājumiem ir skatītāji. Lūk, vienīgais būtiskais, ar ko esmu cieši saistīts.» Bet es neko nesapratu; jādomā, viņš pajo­koja. Man radās iespaids, ka esmu runājis ar dižu cilvēku, kurš cieši jo cieši glabā savu inkognito. Viņš ir jauns, nopietns kā anatoms, lieliski ģērbies. Viņš nēsā briljanta adatu kādu trīssimt tūkstošu vērtībā. Par visu to ir vērts padomāt.

Tūdaļ nākamajā dienā rīta un vakara laikraksti no­drukāja interviju ar Agasizu; kādā avīzē parādījās pat dīvainā iebraucēja artista improvizēts portrets. Tā ūsas un kuplie mati būtu darījuši godu jebkurai mat- audzēšanas reklāmai. Acis izbolījis, uz skatītāju rau­dzījās ugunīgs skaistulis.

Pa to laiku visas šīs jezgas vaininieks, pāršķirstījis avīzes un tiku tikām iztīksminājies par interesanto portretu, ievaicājās: «Nu, Drud, vai divdesmit trešajā tu būsi cirkā?»

Atbildot pats sev, viņš piemetināja: «Jā. Būšu un paskatīšos, kā šī spēcīgā pūsma, šī viesuļa brāzma nodzēsīs mazo, kūtro aprobežotā prāta liesmiņu, ar kuru tā dižojas «dabas valdnieks». Un sviedru lāses pārklās viņa seju …»

II

Ne mazāk spēcīgi kā publiku varens intereses vilnis sagrāba visu cirka trupu, ieskaitot apkalpotājus, bi­ļešu kontrolierus un zirgu puišus. Sāka klīst baumas, ka «Dubultā Zvaigzne» (kā viņš pavēlēja sevi dēvēt afišā) esot grāfs un miljardieris, un ilgās pēc viņa, rijot siekalas restorāniskos un juvelieriskos sapņos, jau tvīka cirka jātnieces; jau balerīnas, no kurām ik­viena cerēja savaldzināt titulēto savādnieku, tirdīja spoguli un ar putām uz lūpām Strīdējās, kuru no tām

viņš nopirks par augstāku cenu. Klauni centās izdo­māt, kā, parodējot debitantu, sasmīdināt skatītājus. Dzērājs skribents Debors paspēja sameistarot tiem vairākus dialogus, par kuriem jau iemeta šņabīti un žvadzināja sudraba sīknaudu. Skaudības māktie vin­grotāji, voltižētāji un žonglieri līdz pēdējam brīdim vienā balsī apgalvoja, ka noslēpumainais viesis esot no Indijas ieradies šarlatāns, kas tur mazliet apguvis suģestiju, un pareģoja viņam fiasko. Viņi tāpat mē­ģināja izplatīt ziņas, ka viņu sāncensis arēnā esot bēgujojošs noziedznieks. Viņi tāpat izdomāja, ka «Du­bultā Zvaigzne» esot daudzkārt pieķerts kāršu spēles šulers. Viņi arī sacerēja interesanto nostāstu, kā ar šantāžu viņš esot atbruņojis rāmu kļuvušo Aga- sizu. Bet īstenībā neviens neko nevarēja pateikt; mig­lainā tenku spirāle vijās, neskarot centru. Vienīgi klauns Arsi, kurš mīlēja atkārtot: «Es zinu un esmu redzējis visu, tāpēc ne par ko nebrīnos,» — īpaši uz­svēra šo frāzi, ja saruna skāra «Dubulto Zvaigzni»; taču klauna slimīgajā, žultainajā sejā atspoguļojās blāvas izbailes, ka viņa nožēlojamo dzīvīti varētu pie­meklēt kas tāds, par ko viņš domā ar satraukumu, zaudējis plikatas mieru, kas bija iegūts smagā darbā, taisot grimases un pieciešot zilumus.

Vēl daudz visādu vārdu gružu — izdomājumu, tenku, zobgalību, zākoņas un pareģojumu — iesprūda ausīs dažādiem ļaudīm sakarā ar sensacionālo uzstā­šanos, taču visu nav iespējams noklausīties. Putekļu mākonī, ko sacēluši Cēzara zirgu pakavi, nav svarīgs katrs atsevišķs puteklītis; nav nemaz tik svarīgs arī saulstara atspīdums, kas caur mēļajiem virpuļiem seko imperatora zelta bruņu cepures baltajam plan­kumam. Cēzars saceļ putekļus… Putekļi — un Cēzars.

III

Divdesmit trešajā cirka kases lodziņš neatvērās. Uz­raksts skanēja: «Visas biļetes izpārdotas.» Kaut gan cena bija augsta, tās izpirka zibeņātri; vēl divdesmi­tajā pēdējām biļetēm tika sarīkota loterija, jo tās iz­raisīja niknu strīdiņu starp pretendentiem.