Vistalakais krasts

-    Ja es varētu sarunāties ar pūķiem viņu valodā, -jsa-cīja Arrens, - es nebēdātu ne par kādu akcentu.

To dzirdēdams, Laimests paskatījās uz viņu ar jau-samu atzinību un vaicāja: - Vai tu atbrauci šurp, lai iesi tos skolā, princi?

-    Nē. Es atnesu arhimagam ziņu no tēva.

-    Enlada ir viena no Karalistes valstīm, vai ne?

-    Jā, Enlada, Iljena un Vēja. Kādreiz tādas bija ai Hav-nora un Ea, bet tajās zemēs karaļa pēcteci ir izminu Iljenā dzīvo Gemala Jūrasdēla, visu Jūrzemes salu karaļi pēcnācēji - Mahariona dzimtas atzars. Vējā mīt Akan bara un Selitas nama pēcteči. Enladā, visvecākajā valsi dzīvo Morreda pēcnācēji no viņa dēla Serriada cilts un Enladas nama mantinieki.

Arrens noskaitīja ciltsrakstus izklaidīgi, kā pieredzējis zinību vīrs, kura domas pievērstas kaut kam citam.

-    Kā tu domā, vai mēs savā mūžā pieredzēsim, ka Havnorā atkal valdīs karalis?

-    Par to es daudz neesmu domājis.

-    Arkā, no kuras es nāku, cilvēki daudz par to domā Redzi, pašlaik mēs esam daļa no Iljenas valsts - kopš tika noslēgts miers. Cik tad jau pagājis gadu - septiņ-padsmit, astoņpadsmit? - kopš gredzens ar karaļa rūnu tika atvests atpakaļ uz Havnoras Karaļu torni? Pēc tam kādu laiku viss gāja uz labo pusi, bet tagad daudz kas atkal ir pasliktinājies. Būtu laiks Jūrzemes tronī atkal sēdēt karalim un turēt rokā Miera zīmi. Cilvēkus ir nogurdinājuši kari un sirojumi; tirgoņi, kuri uzliek pārāk augstas cenas un prinči, kuri uzliek pārāk augstus nodokļus, un viss šis grūti valdāmais dažādu varu juceklis. Rouka vada, bet tā nevar valdīt. Līdzsvars ir Šeit, bet Spēkam jāatrodas karaļa rokās.

Laimests runāja ar patiesu interesi, atmetis pirmītējo blēņošanos, un beidzot piesaistīja Arrena uzmanību. -Enlada ir bagāta un mierīga zeme, — viņš lēni teica. -Tā nekad nav iesaistījusies šādā sāncensībā. Mēs esam dzirdējuši par sarežģījumiem citās zemēs. Bet Havnoras tronī nav bijis karaļa, kopš nomira Maharions, un kopš tā laika pagājis astoņsimt gadu. Vai zemes patiešām gribētu pieņemt karali?

-    Gribētu, ja viņš nāktu ar mieru un spēku un ja vinu atzītu Rouka un Havnora.

-    Šķiet, ir kāds paredzējums, kam jāpiepildās, vai ne? Maharions esot teicis, ka nākamajam karalim jābūt magam.

-    Maģistrs Dziesminieks ir no Havnoras, un viņu tas interesē - viņš jau trīs gadus mums skandē ausīs šos vārdus. Maharions teica: Tas mantos manu troni, kurš Šķērsojis tumsas zemi, palikdams dzīvs, un aizgājis līdz dienas tālajiem krastiem.

-    Tātad mags.

-    Jā, jo tikai burvis vai mags var ieiet tumsas zemē starp mirušajiem un atgriezties no turienes. Tiesa, viņi tomēr to nešķērso. Vismaz parasti viņi par to stāsta tā, it kā šai zemei būtu tikai viena robeža un aiz tās - bezgalība. Kas tad ir dienas tālie krasti? Taču tā skan Pēdējā Karaļa pareģojums, tāpēc kādreiz dzims cilvēks, kurš to piepildīs. Un Rouka viņu pazīs; flotes, armijas un tautas kopā steigsies pie vina. Tad pasaules centrā, Havnoras Karaļu torni, autai dus aizens vaiameKs. es laoprai ieui pie tada es kalpotu īstenam karalim ar visu savu sirdi un visu savu prasmi, - sacīja Laimests, tad pasmējās un paraustīja ple-cus, lai Arrens nenodomātu, ka viņš ir pārlieku aizrāvies. Taču Arrens lūkojās viņā draudzīgu skatienu un domāja "Viņš justu pret karali to pašu, ko es jūtu pret arhimagu.* Skaļi Arrens sacīja: - Karalim savā tuvumā vajadzētu tādus vīrus kā tu.

Abi stāvēja, domādami katrs savas domas, tomēr kādās kopīgas saites vienoti, līdz aiz muguras Lielajā namā sāka skanīgi dimdēt gongs.

-Tā! — noteica Laimests. — Šovakar būs lēcu un sīpoli zupa. Ejam!

-    Man šķiet, ka tu sacīji: te neko nevārot, - Arrens, sekodams viņam, joprojām izklaidīgi atgādināja.

— A, dažreiz... tīrās nejaušības pēc...

Maltītē nemanīja nekādu burvību, bet ēdamā bija diezgan. Pēc ēšanas viņi izgāja pastaigāties pa laukiem maigi zilajā vakara mijkrēslī. - Tas ir Roukas pakalns, — Laimests teica, kad viņi sāka kāpt noapaļotā paugurā. Rasotā zāle trinās viņiem gar kājām, un lejā, purvainajā Tvil-bemā, dziedāja jaunu krupju koris, sveikdams pirmo siltumu un arvien īsākās zvaigžņotās naktis.

Sai vietā jautās kaut kas noslēpumains. Laimests klusi sacīja: - Šis pakalns bija pirmais, kurš pacēlās no jūras, kad tika izrunāts Pirmais vārds.

-    Un tas nogrims pēdējais, kad viss atgriezīsies agrākajā vietā, - piebilda Arrens.

-    Tāpēc šai vietā zem kājām ir drošs pamats, — Lai mests teica, atmezdams bijību, bet tad iztrūcies iesaucās:

- Paskaties! Birzs!

Uz dienvidiem no pakalna zemi apmirdzēja spoz? gaisma, it kā lēktu mēness, taču šaurā mēness svītra jau slīdēja pār pakalna virsotni uz rietumu pusi; neparastajā spožumā kaut kas zibēja un kustējās kā lapas vējā.

- Kas tas ir?