Vientula dvesele raganai ar bernu

Es uzvariju teju, nokrapeju atlikuso ievarijumu no litriskas burkas, kas barenaina stavokli staveja skapi, un ieberu to rozete. Abolu. Runajot par to, paskaties, kas ir mana darza. Un meklejiet pagrabu, nevar tacu but tada maja bez pagraba!

It ka reize ar tejas dzersanu atskaneja dusigs zvana zvans. Durvis joprojam bija atvertas, Vera butu iegajusi sada veida, tatad tas noteikti ir kads cits. Neliela panika es izlecu gaiteni. Uz slieksna stavosas damas seja skita blavi pazistama. Vai nu es vinu biju redzejis sapni, vai beru laika. Tiesi "dama": blondas cirtas zem vasarigas cepures, pieticiga izskata, bet acimredzami darga krepa kleita, viegla estrades smarzu smarza.

– Sveiki, Marina. Ka tu juties, vai es trauceju?

Un intonacijas… ne, ne augstpratigas, bet kaut kas tajas ir, kas izdala izcelsmi un audzinasanu. Nevar vinu nosaukt par sievieti, nemaz nerunajot par "tanti".

– Ne, nac ieksa. Atvainojiet, es jus atceros, bet es jus nepazistu.

Arsts saka, ka tas ir no soka. Vai jus ienaksiet virtuve? Diemzel viesistaba.

Viesis pakratija galvu, meta atru skatienu uz izdegusajam durvim un mili atbildeja:

– Protams, mana mila, es labprat apsestos virtuve. Un nebrinieties, mes viens otru nepazistam, lai gan, protams, jus, iespejams, esat mani redzejis. Es esmu Ksenija Petrovna no pilsetas labdaribas komitejas. Es atnacu, lai noskaidrotu, ka mes varam jums palidzet.

Labi, ka man bija laiks sakopties! Ielaist viesus taja nekartiba, kas tur bija, – tas ir kauns! Tas ir pietiekami apkaunojosi, si Ksenija Petrovna virtuve neizskatisies parak atbilstosi.

– Teja? – Es izvilku otru kruzi, cukurkaroti – cukura taja bija nedaudz mazak par pusi.

– Sedieties, Marina, es pats ielejisu. Jus neizskataties labi. Kur ir tavs dels?

– Pie kaiminienes. Esmu atveselojusies tikai tik, lai sodien atgrieztos majas, bet man vismaz jasakarto maja.

Viesis pieskaras, uzmanigi malkojot teju.

– Jus dzeriet, Marina. Un pastastiet man.

Stipra karsta teja uzmundrinaja, es dzili ievilku elpu un atzinos:

– Es neko nezinu. Nesaprotu, kas jadara steidzami, kas pagaidis. Kadi papiri ir janokarto. Mums ir apdrosinasana, bet es par to neko nezinu, vai man ar to kaut kur jabrauc vai jazvana kadam uz majam, lai apseko bojajumus? Un tad ir ta sausmiga sajuta, ka es, iespejams, esmu aizmirsis kaut ko svarigu. Es biju parak pieradusi palauties uz viru, un tagad…

Es steidzigi iedzeru vel teju, nolaizot acis. Es nezinaju, vai Marina palavas uz savu viru, tacu tas bija logisks izskaidrojums.

Ksenija Petrovna dzera teju un pavisam atklati aplukoja virtuvi. Macins joprojam guleja uz galda malas, vina uz mirkli notureja uz ta skatienu un jautaja:

– Kas notiek ar jusu finansem?

– Es vel nezinu, – es godigi atbildeju. – Man ir cetrpadsmit rubli un peniji skaidra nauda, bet… redziet, Makss ir dzeris. Es domaju, ka mums vajadzetu paskatities, vins varetu but kaut ko sev paslepis. Un aiziet uz banku, vins kraja uz pensijas kontu. Tur ir divi simti desmit rublu.

– Vai tu esi domajis par savu nakotni?

– Ne. Es vel nevaru domat. Tas viss ir tik sarezgiti un peksni.

– Es saprotu. Es atvainojos. Tev vajag laiku, lai saprastu, kas ir noticis. Bet, Marina, dzive turpinas. Tev ir dels.

Mes beidzam teju klusiba. Ksenija Petrovna nolika tukso tasi un saka runat:

– Par apdrosinasanu un citiem dokumentiem, rit busi majas, es nosutisu virieti. Un par nakotni… Marina, tu esi jauna, tu izskaties diezgan sapratigs cilveks, tev tikai vajadzigs laiks. Ticiet man, viss bus labi. Es tevi reizem apciemosu, vai neiebilsti?

– Ar prieku, – es sirsnigi atbildeju. – Paldies. Ziniet, Ksenija Petrovna, es tagad patiesam noticeju, ka varu tikt gala. Isi pirms jusu ierasanas es sedeju pilniga panika un domaju par to, cik loti esmu nobijusies un ko ar to visu darit.

– Tapec es atnacu tiesi laika, – vina pasmaidija. Uz galda guleja vienkarsa balta vizitkarte. – Mans telefona numurs. Zvaniet man, ja jums kaut kas bus vajadzigs.

Es pavadiju vinu lidz durvim un staveju, verojot, ka vina aizgaja lidz vartiem, iekapa balta automasina ar atvertu jumtu un uzmanigi aizbrauca. Labdaribas komiteja.

Man prieks ar jums iepazities.

Kaut ka man bija loti patikami, ka vini man neuzbaza naudu vai, vel launak, partikas pakas, bernu gramatas un citu "humano palidzibu". Lai gan, ja es pareizi sapratu, jautajums par naudu palika atklats, ja es to lugtu, vini man to dotu. Bet man nepatik lugt naudu, un ta praktiski butu ubagosana. Ne, es to darisu pats. Bet palidziba ar dokumentiem bus loti noderiga.