Vērmele

Piepeši no kāpņu telpas ēnas gaismā izskrēja Tega­tuss. Viņš bija vēl dzīvs, no Abarisa kristāla sprādziena apdegušu seju. Eņģelis ar pēdējiem salauztās sirds sitie­niem metās pāri jumtam. Sakopojis visus spēkus, viņš satvēra Hezrīnu un atvilka viņu no meitenes un grā­matas, atlaižot vaļā sarkano auklu, kas saistīja Nemo­rensis. Lappuses sakļāvās atpakaļ grāmatā.

Ar vienu nepārtrauktu kustību Tegatuss piespieda Hezrīnu pie apmales. Bonhems un Morbuss pārsteigti metās viņam pakaļ.

Stumdams Hezrīnu pajumtu, Tegatuss aptina auklu sev ap plaukstas locītavu un apmeta tās galu viņai ap kaklu. Gars kā satinusies čūska tika ātri iesūkts iekšā, un cilpa savilkās. Hezrīna metās viņam virsū, ar nagiem plosīdama eņģelim seju un kliegdama, lai viņš pārtrauc. Bet gars bija ieslodzīts viņā un saistīts ar auklu. Hezrīnai uz ādas parādījās lieli jēlumi, kas pūžņoja un pūdēja miesu.

-   Tu nevari mani apturēt, Tegatus. Pat tava greiz­sirdīgā sirds nenovedīs mani nāvē, viņa iekliedzās, steberēdama uz jumta malu augstu virs Temzas.

Ābrams trieca roku uz pēdējā sarga zobena, apšļācot to ar savām asinīm. Radījums uzsprāga tumšsarkanās liesmās, kas ar savu spēku pārvērta akmeni pulverī. Tad Ābrams pieskrēja pie Bonhema un ar vienu sitienu notrieca to zemē. Pistole izšāva, un pār jumtu izbira melns pulveris.

Tegatuss vilka Hezrīnu uz jumta malu, bet Morbuss metās viņam klāt. Hezrīna kliedza un cīnījās ar Tega­tusu, mēģinot izskrāpēt tam acis. Viņas ādu pārklāja čulgas, pārvēršot sievieti sagrabējušā vecenē.

-   Beidzamais mūsu siržu lidojums būs nāvē, Tega­tuss nokliedzās skaļāk par tālo sprādzienu skaņām un vilka Hezrīnu nost no jumta bangu virpulī, kas mutu­ļoja tālu apakšā.

Hezrīna metās lejup savā kapā kā ievainots putns, aizvilkdama Tegatusu sev līdzi melnajā ūdenī. Viņi ar čūkstošām šļakatām iegāzās upē, kur valdīja ne šīs pasaules karstums. Hezrīna pūlējās atbrīvoties no nik­nās straumes. īsu mirkli viņai uz ķermeņa izpletās eņģeļa spārni. Viņa it kā atguva savu eņģeļa statusu un, sitoties ar spārniem pret graujošajiem viļņiem, mēģi­nāja pacelties no putām kā gulbis. Bet Tegatuss jopro­jām turēja viņu aiz auklas, vilkdams līdzi tumšajos ūde­ņos. Virpulis bija izlauzies cauri arkām un ātri iesūca abus dziļumā. Biezajā tumsā viņi pazuda skatienam.

-   Viņš man to atņēma! pielēcis kājās, kliedza Bonhems. Viņam nav tiesību… Viņa bija manējā!

-   Viņa nepiederēja nevienam, pat tev ne, pieie­dams pie Bonhema, sacīja Ābrams.

-   Tad meitenei jāpievienojas viņiem, piesmakušā balsī sacīja Morbuss un vilka Agetu uz jumta malu.

Ābrams paskatījās uz asinīm, kas sūcās no zobena ievainojuma viņam rokā.

-   Atceries, ko es tev čukstēju, Ageta! Tagad ir pienā­cis laiks atcerēties.

-   īsta mīlestība izdzēš visas bailes, meitene teica, uzsmaidīdama eņģelim.

Ābrams ātri piegāja pie Morbusa un uzpilināja viņam pili asiņu no sava pirksta.

-   Asinis par asinīm, viņš sacīja Morbusam, un Ageta trīcēdama un drebēdama atlēca nost.

Morbusa acis izspiedās no pieres, pa degunu un muti sāka plūst biezi, balti dūmi, un pār ādu kā zila migla locījās liesmas.

-   Draza, kas jāsadedzina, Ābrams noteica un no­grūda viņu nojumta ūdenī.

Komēta izliecās pretī Mēnesim, bet tās orbīta raidīja izplatījumā jau mazāku gaismu. Tad tā ietriecās Mēness tumšajā sānā, izkaisot kosmosā zvaigžņu putekļu māko­ņus. Mirkli vēlāk tā uzsprāga Zemes virzienā miljons sīkos ledus gabaliņos, kas locījās un virpuļoja debesīs.

-   Ko nu, Hezrīna? Komēta ir noķerta kā naktstau­riņš tīklā, Ābrams noteica, veroties tālumā, un pie­gāja klāt Bleikam.

-   Neuztraucies, es to esmu darījis arī agrāk, eņģe­lis smiedamies noteica un iegremdēja roku Bleikam krūtīs. Skaties uz lodi, kura man rokā, un tu nesajutīsi neko citu kā vien īsu sāpju uzplūdu, mans draugs.

Izmantojot izdevību, Bonhems paķēra Nemorensis un skrēja uz kāpnēm kā izbiedēts suns.

Bleiks paskatījās debesīs, kuras mirdzēja no ledus kristālu dzirkstelēm, tām sitoties pret zemi. Ageta rau­dzījās uz viņu, nesaprazdama, ko redzējusi. Tad augstu debesīs atskanēja tāda kā eņģeļu spārnu švīkstoņa.

-   Viņa paliks kopā ar tevi, Ābrams noteica, pastie­pis Bleikam roku. Viņa ir draugs, nevis kalpone, un kā tāda viņa tev būs vairāk noderīga.

-   Kur ir Bonhems? Bleiks uztraucās.

-   Viņš aizbēgs un noslēpsies, un, jā, atkal sagādās tev raizes. Bet nebaidies es esmu tavs sargeņģelis, tavu asiņu sargs.

Ābrams pagriezās un devās uz kāpnēm. Viņi ieklau­sījās soļu skaņās, kas izzuda klusajā naktī. Kad pēdējie zvaigžņu putekļi iztvaikoja, debesu spožums pārvērtās tumsā.

-   Tegatuss ir pagalam, Ageta noteica, lūkodamās lejup Temzā. Viņš nomira, lai izglābtu mani.

-   Nakts vēl nav beigusies, un cīņa nav galā. Nāc… Iesim pie Malakinas kundzes, viņa noteikti tup pa­grabā. Bleiks pasmaidīja un paskatījās uz Agetu. Reiz es satiku cilvēku, kurš sacīja, ka nekad neticēšot eņģeļiem, bet varbūt tā ir vienīgā patiesā ticība…

[1] 1 jards = 0,91 m.