UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

—    Tundra, — nopūtās šoferis.

Mājas durvis — tik platas kā vārti — atvērās.

Stiepdams pretī notrieptu roku, pie Krajuhina pienāca omulīgs vīrietis kombinezonā.

—    Te viņš ir, atvedu, — Krajuhins norūca.

Cilvēks kombinezonā paraudzījās uz Bikovu:

—    Redzu, redzu! Tad iesim arī!

Ekā bija tumšs. Krajuhins aizķērās aiz kaut kā un no­lamājās caur zobiem. Mehāniķis vainīgi iekāsējās.

—           Nepaguvām vēl ievilkt gaismu, biedri Krajuhin. Bet rīt viss būs padarīts.

—           Rīt? Bet kā tagad — cilvēkam pa tumsu būs jā­grābstās?

Pamazām Bikova acis pierada pie tumsas, un viņš priekšā samanīja platu, blāvi spulgojošu, pelēku masu. Kļuva redzamas kāpurķēdes, atvērta lūka, apaļas, ak­las prožektoru acis.

—    Kas tas ir? — viņš jautāja.

—    Tas ir «Mazulītis», — Krajuhins atsaucās, — mūsu tanks transportieris. Tas nedaudz atšķiras no parasta­jām šāda tipa mašīnām, bet jūs ātri vien apradīsiet ar to. Ķerieties pie darba tūdaļ pat. . . Bet jūs! … — viņš pagriezās pret mehāniķi. — Tā ka lai pēc pusstundas šeit būtu gaisma!

—    Klausos! — mehāniķis žirgti atsaucās un metās projām.

—     Paņemiet līdzi aprakstu un rokasgrāmatas, -— Kra­juhins uzsauca viņam nopakaļus. — Tas arī ir viss. Palieciet un sāciet strādāt. Ap pusdienas laiku jums atbrauks pakaļ. — Krajuhins atvadījās un devās uz izeju.

Kad pēc divdesmit minūtēm pie griestiem iedegās gaiša spuldze, Bikovs sajūsmā iepleta muti. Viņa priekšā stāvēja vispilnīgākā mašīna, kāda vien kādreiz ir kus­tējusies uz kāpurķēdēm. Tā bija milzīga — ne mazāka par gigantisko tanku batiskafu, ko Bikovs pirms dažiem gadiem bija redzējis Vissavienības rūpniecības iz­stādē, — un tomēr tā šķita neparasti viegla, slaida, va­rētu pat teikt — gracioza. Garš, apaļīgs, vertikālā virzienā mazliet pieplacināts korpuss, pacelts, šaurs pa­kaļgals, tikko manāmi lūku un periskopu izciļņi… Un nekur nevienas pašas šuves! Konstruktoru talants «Ma­zulītī» bija sakausējis smagas transportmašīnas milzīgo spēku ar sevišķi ātro atomkāru dižciltīgajām līnijām.

—    Tas tik ir gan! … — Bikovs murmināja, apstaigā­dams transportieri no visām pusēm un ik brīdi pietup- damies. — Bet kas tas? . .. Līdzsvara sistēma … Vareni! Un atbalsta sviras ievelkamas? .. . Prātīgi!

Nonācis pie transportiera pakaļgala, viņš apstājās un pielika delnu pie gludās sienas. Tā bija silta.

—    Uzlādēts, — mehāniķis labsirdīgi pasmaidīja, vē­rodams Bikovu no garāžas sliekšņa. •— Kaut tūlīt var kāpt iekšā un braukt.

Bikovs sarauca pieri.

—    Par agru vēl. . . braukt, — viņš sacīja. —r Vai jūs rokasgrāmatu man atnesāt?

—    Atnesu. Te būs, lūdzu.

—    Paldies.

Negaidīti viegli Bikovs iemetās atvērtajā lūkā. Vāka durtiņas saslēdzās virs viņa galvas.

—   Ei, biedri! — mehāniķis iesaucās. — Vai es būšu jums vēl vajadzīgs?

Viņš padauzīja pa lūku. Atbildes nebija. Mehāniķis paraustīja plecus un aizgāja.

Kā bija norādīts rokasgrāmatā, «Mazulītis» bija tanks- transportieris, sevišķi piemērots grūtiem apstākļiem, pa­redzēts braukšanai pa cietu, staignu un irdenu pamatni un stipri šķēršļotā apvidū, gāzveidā un šķidrā vidē, pa­stāvot līdz divdesmit atmosfēru lielam spiedienam un līdz tūkstoš grādu augstai temperatūrai, spējīgs uzņemt astoņu cilvēku lielu komandu un piecpadsmit tonnu smagu derīgo kravu. «Mazulītim» bija turbīnas, kuru kopējā jauda sasniedza divtūkstoš zirgspēku un kuras darbināja kompakts urāna-plutonija reaktors. «Mazu­līti» atradās infrasarkanie projektori, ultraskaņas lielga­bals, pāris izbīdāmu mehānisku roku manipulatoru (gandrīz tādas pašas, kādas izmanto atomkāru vadītāji, uzlādējot no jauna savu mašīnu reaktorus enerģijas uz­ņemšanas bāzēs), ārējie un iekšējie dozimetri un radio- metri, kā arī desmiti citu ierīču un aparātu, kuru uzde­vums Bikovam pagaidām vēl nebija visai skaidrs. Visu — apkalpi, kravu, mehānismus un aparātus — se­dza drošas, izturīgas — daudz izturīgākas par titānu — plastmasas bruņas, kas sargāja no karstuma un radi­ācijas.

«Mazulīša» vadības sistēma maz atšķīrās no Bikovam pazīstamajām sistēmām. Pazīstami bija arī gaitas me­hānismi, taču, lai sirdsapziņa būtu pilnīgi mierīga, Bi­kovs nolēma pārbaudīt katru skrūvīti.

Uz pusdienām un vakariņām viņš ieradās noguris, notašķījies ar taukainu grafīta ziedi, ēda kāri, pārmija dažus vārdus ar biedriem un steidzīgi atgriezās garāžā vai arī devās gulēt. No rīta un pēc pusdienas pie vies­nīcas viņu gaidīja mašina. Taču individuālais treniņa un higiēnas režīms ar to nebūt netika pārkāpts. Jerma­kovs uzmanīgi sekoja, lai tā būtu.