Spoku sargs

Kad es sasniedzu muizas vartus, es biju slapjs lidz apaksbiksem. Iebazusi roku starp greznajiem vartu rakstiem, es atravu aizbidni un iegaju pagalma. Pirms mates naves mans tevs biezi medija, tapec muiza bija medibu suni, kas visus pagalma ienakusos sagaidija ar skalam rejam. Tagad mani sagaidija sapigs klusums. Ka lietas ir mainijusas.

Piegaju uz lievena un pieklauveju pie durvim. Man nebija ilgi jagaida, bet durvis atvera nepazistama un diezgan pievilciga meitene.

– Ko tu redzi? – vina bargi jautaja un skatijas uz mani augsa un leja.

Varu iedomaties, ko vina redzeja: es no aukstuma visu laiku drebeju, mani slapjie mati karajas lastekas no manas pieres, manas kurpes bija noklatas ar biezu dublu kartu.

– Vai Dasa ir majas? – Es nez kapec samulsu.

Lai gan bija skaidrs, kapec. Meitene ir ne tikai skaista, bet ari loti estgribu: suligas krutis, tievs viduklis un noapaloti gurni, parklati ar peleku kleitu.

– Kapec tev vajag Dasu? Manuprat, tu neesi vinai istais vecums,» vina meginaja aizcirst durvis, bet man izdevas pielikt kaju.

Aiz sasutuma vina saka klusiba vert vala muti un iepleta acis, nebeidzot meginat aizvert durvis mana seja.

– Tu parprati. «Es esmu vinas bralis,» es centos pasmaidit, bet aukstuma del manas lupas bija gruti paklausit.

«Bralis?» Konstantins?

– Ja, tas esmu es.

Saja laika uz parketa atskaneja papezu klikskis un paradijas Dasa. Sakuma vina bija parsteigta, bet pec tam iekliedzas tik skali, ka logu stikls brinumaina karta izdzivoja.

– Kostja! Bija ieradies!

Dasa pieskreja, ciesi apskava mani, bet uzreiz atvilka.

– Tu esi slapjs. «Nac atri, preteja gadijuma jus saaukstesit,» vina steidzigi teica, satvera manu roku un vilka mani sev lidzi. – Starp citu, satiec mani. Si ir mana jauna guvernante Marija Iljinicna.

Soreiz bija meitenes karta but apmulsusai un bailigai. Vina nosarka un, viegli paklanidamas, tikko dzirdama balsi teica:

– Es ludzu piedosanu, jusu ekselence. Es nezinaju, ka tu naksi.

– Nevajag atvainoties. Man vajadzeja sevi iepazistinat uzreiz. «Mes vel neesam tikusies,» es samiernieciski atbildeju.

Guvernante atkal nedaudz paklanijas, pagriezas un atri devas uz teva kabinetu, kur tagad macijas Dasa.

– Nedusmojies uz vinu. «Vina ir laba,» Dasa teica, palidzot man novilkt slapjo meteli.

– ES neesmu dusmigs. Kur ir vectevs? – jautaju un ieskatijos edamistaba, bet ta bija tuksa.

– Esmu slims. Tagad vins apgulas un dzer zales.

Pirmkart, es uzgaju otraja stava uz savu istabu un pargerbos, un tad pieklauveju pie vecteva durvim.

«Nac ieksa,» atskaneja pazistama balss.

Es iegaju un ieraudziju savu vectevu ietitu adita vilnas sega. Vins bija zaudejis diezgan daudz svara un kluva noguris.

– Kostja? Kaut kas notika? «vins aizsmacis jautaja un meginaja piecelties, bet es atri piegaju vinam klat un uzliku roku uz vina pleca.

– Sveiks, vectev. Apgulies, necelies. Es tikko nolemu tevi apciemot. Nenacu vairak par menesi.

– Tas ir labi. Ta ka es saslimis ar kadu infekciju, tapec nevaru pieskatit Dasu.

– Kapec mani pieskata? «Es pati par tevi parupesos,» meitene ielidoja istaba un iegazas gulta blakus vectevam.

Es iegrimu kresla pie izdegusa kamina un jautaju:

– Vectev, kas tev sap?

«Klepus ir mokoss, un temperatura nekritas,» vins atbildeja, smagi nopusoties.

– Vai tu zvaniji arstam?

– Noteikti. Gandriz katru dienu vins brauc pie mums no kaiminu ciema, bet lidz sim neviena no vina tabletem nav palidzejusi. «Es driz atveselosos pats, bez vina zalem,» vectevs pamaja ar roku.

«Tev vajadzeja man piezvanit un visu izstastit.» Es kaut ko pirktu pilsetas aptiekas.

– Neuztraucies par mani. Pastasti labak, ka tev iet ar macibam? Ka iet ar medibam? – Vins nedaudz piecelas, un Dasa nolika vinam zem muguras vel dazus spilvenus.

– Viss ir kartiba. Vienkarsi nav pietiekami daudz laupijuma, bet Vlads apsolija, ka mes busim pirmie, kas ieklusim nakamaja Rifta,» es atbildeju un ieliku kamina vel paris pagales.

«Es, tapat ka jusu tevs, biezi praktizeju Rifts.» Treninlaukumos var iegut tikai magijas pamatus, bet prasmi var iegut Riftos. Tada veida jus atrak paaugstinasiet savu rangu un nopelnisiet naudu.

Saja laika Dasa panema netiros traukus no naktsgaldina un izgaja no istabas. Uguns akmeni uzliesmoja, un balki sprakskeja, sniedzot siltumu un gaismu. Ara jau kluva tumss un skursteni gaudoja vejs, bet te bija tik omuligi. Ka man pietruka majas!

– Kostja, es nolemu parskatit dazus dokumentus. «Ludzu, iedodiet man bruno mapi no gramatu skapja augseja plaukta,» vectevs ludza.

Es gandriz guleju, sedeju viegla kresla pie silta kamina, tapec negribigi piecelos un devos uz skapi.

– Seit ir tris brunas mapes. Kurs tev vajadzigs?

– Ar pagajusa gada kontiem. It ka es maksaju katru menesi, bet man izraksta paradu,» vins neapmierinats nomurminaja.