Читаем Slepena koncentracijas nometne полностью

– Viss kartiba, mani draugi tevi iemacis! – Semjons atbildeja. Vins priecajas, ka Pavlina vismaz par kaut ko runaja. – Vini ir tik dzivigi!

– Ak, vini iemacis! – Pavlina pasmineja, apklusa un piebilda: – Un cik vini bus skaudigi!

«Nekas,» Semjons pasmineja. – Ta ir laba skaudiba. Laujiet viniem apskaust. Skaistumu apskaust nav greks.

– Ko ar to visu darit, kad izrade beidzas? – jautaja Pavlina.

«Ko vien velaties,» Semjons paraustija plecus.

«Ta tas ir,» meitene paskatijas uz vinu. «Un tad es to visu atdosu meitenem.» Vini bus laimigi!

Semjonam sie vardi tik loti nepatika, ka vins pat apstajas.

– Kapec meitenes? – vins jautaja. «Vai tev pasam tas nebus vajadzigs?»

– Kapec man tas viss vajadzigs? – Pavlina paraustija plecus.

«Kad kars beigsies,» Martynoks uzreiz neatbildeja, «un tad varbut tie bus vajadzigi.» Ka tu uzvilksi visu so skaistumu, ka tu paradisies… nu, es nezinu… kada prieksa!

– Ja, man nav, kam sevi paradit! – Pavlina nevainigi atbildeja.

– Ka tas nakas nevienam prieksa? – Semjons pamazam atgriezas pie ierasta, jautra noskanojuma. – Piemeram, mana prieksa. Kapec ne? Es to loti novertesu!

Pavlina neko neteica, tikai paskatijas uz Semjonu.

«Nu, luk, mes esam,» sacija Semjons. – Tatad, ta. Rit tiesi sespadsmitos es naksu pec tevis. Pareizak sakot, es apstasos. Saja laika jums vajadzetu but gatavam. Tas ir, sagerbts, izpuskots un viss tas dzezs. Ja varasiestades saks intereseties, kam tada masku balle, tad sakiet, ka Smerss ta pasutija. Un nevienam neko citu nesaki. Ne kur tu dosies, ne ar kadu, ne kadam vajadzibam – nevienam nekas!

«Ja, es saprotu,» Pavlina pamaja.

«Tas ir briniskigi,» Martinoks pasmaidija. «Tatad, es naksu ciemos, aizvedisu jus pie saviem prieksniekiem, ieteiksu un visas citas lietas.» Un tad – uz restoranu. Tas ir, kaujas misija. Nu, pagaidam paliec seit.

Bija skaidrs, ka Semjons patiesam nevelejas skirties no Pavlinas. Un skiet, ka Pavlina to saprata. Tapec vina pagriezas, lai aizietu pirma. Un vina aizgaja. Semjons kadu bridi pieskatija vinu un tad iesaucas:

– Pavlina!

– Kas? – vina apstajas.

– Tatad jus sakat, ka zinat, ka saut ar pistoli? – vins jautaja.

– Ja es varu…

«Tas ir labi,» Semjons no nekurienes izplapajas.

<p><strong>4. nodala</strong></p>

«…Sis ir tas pats Pavlinas skupsts,» Semjons iepazistinaja ar Pavlinu. – Un tie ir mani biedri.

«Kapteinis Masarins,» Maharins iepazistinaja ar sevi, apstajas un piebilda: «Aleksejs.»

«Kirils Cernihs,» Cernihs iepazistinaja ar sevi.

– Vai jusu ir tik maz? – Es nevareju nepajautat Pavlinai.

«Ta tas izradas,» Martynoks noplatija rokas. – Mums nav vajadziga vesela armija. Mums ir savs kars. Saskana ar ipasiem noteikumiem.

– Vai jums tika paskaidrots jusu uzdevums? – Masarins jautaja Pavlinai.

«Ja,» meitene isi atbildeja.

– Vai tev nav bail? – jautaja Masarins.

– Un tu? – Pavlina jautaja atbilde, un tas bija tik negaiditi, ka Mazharins pat nevareja atrast, ko atbildet, un Martinoks jautri snaca: ja jus zinatu, vini saka, musu cilveki, es nevienu neiesaistitu sada jautajuma!

«Seit jums ir ierocis,» sacija Masarins, pasniedzot ieroci Pavlinai. – Paslep to sava maka. Protams, visticamak, jums tas nebus vajadzigs, bet jus nevarat dzivot bez ta. Jebkas var notikt. Tagad novelc apmetni.

– Par ko? – meitene nesaprata.

«Mes novertesim, ka tu esi gerbies,» paskaidroja Masarins. – Musu biznesa katrs sikums ir svarigs. Jus pats, iespejams, neesat tam pieversis uzmanibu, bet no malas tas vienmer ir pamanamaks.

Pavlina novilka apmetni, apstajas un iedeva to Semjonam.

«Skiet, ka viss ir pareizi,» sacija Maharins, isi palukojoties uz Pavlinu. – Kleita, apavi, lupu krasa… Galvenais, lai tev jaizskatas pec polietes. Uz vieglpratigu polku,» vins precizeja. – Vai tu runa polu valoda?

– Ne.

– Tad, ieejot restorana, kluse. Un, ja tev kaut kas jasaka, tad saki vinam ausi,» Masarins pamaja Semjona virziena. – Un ta – smejies, sauj acis, izliecies. Vai vari izlikties jauka?

«Ne,» Pavlina teica ar apjukumu. – Ka tas ir?

– Eh! – Mazharins aizkaitinati sacija. – Labi… Vel ir laiks lidz operacijas sakumam – Semjons tevi iemacis. Semjon, vai tu saprati uzdevumu?

– Kapec ne! – Martinoks jautri atbildeja. – Es tevi noteikti iemacisu!

«Starp citu,» sacija Maharins, pagriezies pret Pavlinu. – Mums ir tradicija vienam otru saukt par «tu». Neatkarigi no rangiem un tituliem. Vai jus neiebilstat, ja mes saksim jus saukt varda? Un jus – mes?

«Man nav nekas preti,» Pavlina atbildeja ar nelielu izbrinu un paskatijas uz Martinoku.

«Ja, ja,» Semjons apstiprinaja. – Tiesi ta – tradicija. Tacu tradicijas nevar lauzt. Ta ir slikta zime. Tagad, teiksim, mes viens otru saucam par «tu», tad musu darbiba neizdosies. Izradisies neveiksme. Es jums saku tiesi. Pieradits prakse.

Kamer vini jokoja un tadejadi iepazinas, Kirils Cernihs kaut kur izgaja ara. Driz vins atgriezas, bet ne vairs militara forma, bet gan valkatas civilas drebes.

– Nu, vai es izskatos pec polu amatnieka? – vins reize jautaja visai kompanijai.

– Pagriezies, dels! – Semjons teica un paskatijas uz Kirilu ar vertejosu skatienu. – Nu, skiet, lidzigi. Pavlina, ko tu doma?

Перейти на страницу:

Похожие книги