Skersielas

Vana neizlikas par romantisku, bet vins man deva visu, ko man vajadzeja. Darba jautajumi mana prieksa nekad netika apspriesti, lai gan, dzivojot viena maja, es tik un ta uzkeru dazas temas, neveloties tajas iedzilinaties. Ivans stradaja ne tikai narkotiku tirgu, zem vina tika uzceltas milzigas kriminalas strukturas, kas plust viena no otras. Skaistai lellei nevajadzetu zinat detalas – es tas nezinaju. Bet vina atri iemacijas but tikai pielikums esosajam spejam. Tagad vini mani veda uz izstadem un pienemsanam, ar mani lepojas, radija ka lielisku aksesuaru, mileja un rupejas par mani. Un es centos to attaisnot – katru dienu sev atgadinaju, cik man paveicas reiz satikt Vanu. Un es dziedaju tikai vinam – vecas romances, pavadot vinu uz klavierem. Vins to ludza, kad atgriezas no kada komandejuma – parasti noguris, parguris un neskuvies. Vins ieleja glaze degvinu un jautaja:

– Liza, vai tu nedziedasi?

Un es dziedaju, uz pusstundu aizmirstot, kas vins ir. Man sie brizi patika ipasi stipri, jo Ivans izskatijas ta, it ka vins pats butu aizmirsis, kas vins ir.

Musu starpa nekad nav bijusi nopietni stridi. Lai gan vins dazkart zaudeja savaldibu – caur sienam dzirdeju vinu kliedzam uz saviem cilvekiem. Milziga maja, vairak ka pili, man bija atseviskas palatas – gandriz ka karaliska gulamtelpa, kuru virs apmekle tikai nepieciesamibas gadijuma. Vana izradijas maiga milaka – glita un uzmaniga. Bet pec gada gimenes dzives sekss vinu saka intereset arvien mazak, vins jauno skaistuli “apeda”, atkal iegrimstot raizem. Tad man saka pietrukt vina. Man ir aizdomas, ka vins nepanema nekadas saimnieces. Es tikai uzmineju – pec vina rakstura un temperamenta. Ivanam visa dzive sastaveja no melna tirgus, vinam bija pietiekami daudz sazinas ar saviem padotajiem. Uzticiga Kosa par manu viru noteikti zinaja vairak neka es. Un mans uzdevums bija izskatities labi un nekaitinat mani ar uzmacibu, kad manam milotajam dzivesbiedram nav laika man.

Reiz es biju neticami priecigs par musu kazam, un man nebija laika domat par to, kas notika pec tam. Izradijas, ka neka. Tagad man bija rotaslietas, zimolu apgerbi un jebkada veida sikumi, man vienkarsi bija japalukojas uz vitrinu ar interesi. Es sapnoju izklut no nabadzibas, bet es uzlecu tiesi uz eksistences virsotni – un tagad, visa pasaule ir zem manam kajam… un no tas nav ko nemt. Vina mineja atgriesanos muzikas skola – un tad sanema pirmo asu atteikumu:

– Tu nevari, Liza. Jums jasaprot, ka man ir daudz ienaidnieku. Vai man visus septinus skolas stavus apjozt ar apsargiem, lai tur varetu speleties ar savam rotallietam?

Es sapratu argumentu pamatotibu un nestridejos. Un nez kapec vairs nebija vajadzigi pasniedzeji, par kuriem biju sapnojusi ieprieks – gribejas tikai iziet ara, vismaz uz bridi tikt prom no sis pasaules virsotnes un sazinaties ar cilvekiem, nevis brunotiem robotiem. Toreiz es biju tik sarugtinats, ka apsudzeju vinu banala greizsirdiba, bet Vana tikai smejas, neuztverot parmetumu nopietni tiesi saja konteksta. Bet vinam ir taisniba – vinam nekad nebus iemesla but greizsirdigam, un es gandriz uzreiz atpazinu vina ipasibu, kad pec musu pirmas nakts vins apbrinoja, ka esmu jaunava: vinam nevainiba izradijas svariga. atributs, kas uzreiz palielinaja manu vertibu. Vina greizsirdiba nekada veida nebija saistita ar kompleksiem, tapat ka daudzi citi cilveki, vins vienkarsi sadalija visu pasaule “savejos” un “savejos”. Ivans Morozovs ir greizsirdigs, bet ne tikai uz savu sievieti, vins ir greizsirdigs uz saviem cilvekiem, saviem rajoniem, tirgiem – un, iespejams, tiesi tapec vinam viss ir tik veiksmigs. Ivans Morozovs nedalas ar svesiniekiem – to var saukt par vina personigo zimolu. Ikviens, kurs uzdrosinas bez prasisanas panemt no Ivana Morozova pat santimu, labpratak izsist sev zobus. Un vina rakstura otra puse ir ta, ka vins ir bezgala dasns pret tiem, kuros vins saskata lojalitati.

Es centos but draudzigs ar kalpotajiem un daudzajiem majas apsargiem – vini man atbildeja pieklajigi, bet izvairijas no komunikacijas. Esmu pavaru saimniece. Un miesassargiem – skaista vinu saimnieka lelle, kas reizem izdod skanas. Es pazinu visus, kas dzivoja maja, bet, protams, man nebija ne jausmas par patieso Ivana padoto skaitu. Biezak par citiem es redzeju Kosu, vinas vira enu, bet pat par vinu, ja ta padoma, vina neko nezinaja. Es pat neriskeju paskatities uz vinu, katram gadijumam.

Es vel neesmu nopietni domajusi par grutniecibu. Tacu Vana neuzstaja, vinam ir divi pieaugusi deli no ieprieksejas laulibas, kurus vins deve tikai par “aizbildinatajiem”. Zeni ari deva prieksroku turet distanci no teva. Tacu finansialas nepieciesamibas gadijuma zinaja, pie ka versties. Ivanu dazkart saniknoja tas, ka si vajadziba radas tris reizes nedela. Vins ari negrib no manis bernu, bet es tik un ta nevareju izlemt, vai vispar velos bernu.