SIEVIETE SMILTĪS

Aiz ciema jau nu gan jābūt jūrai un kāpām. Bet nez kāpēc ciems izpleties tik plaši. Tam apkārt daži auglīgas zemes ielāpi, viss pārējais — balta smilts. Pavīdēja nelieli zemesriekstu un kartupeļu lauki; jūras smarža jaucās kopā ar lopu smirdoņu. Cietā, it kā ar sacementētiem māliem un smilti klātā ceļa malā baltoja gliemežvāku drumslu kalni. Kamēr cilvēks gāja pa ceļu, gan bērni, kas spēlējās klajā vietā — arteļa valdes priekšā, gan večuks, kas lāpīja tīklus, gan izpūrušās sievietes, kas drūzmējās pie vienīgās sīkpreču tirgotavas ciemā, — visi uz mirkli kā sastinguši, ar izbrīnu noskatījās viņam nopakaļ. Bet cilvēks nepie­vērsa tam uzmanību. Viņu interesēja vienīgi kāpas un kukaiņi.

Taču dīvains bija ne tikai ciema apjoms. Ceļš piepeši sāka kāpt kalnā. Tas arī bija pavisam negaidīti. Ja ceļš ved uz jūru, gluži dabiski, tam jāsliecas lejup. Varbūt viņš kļūdījies, pētīdams karti? Cilvēks dzīrās iztaujāt meiteni, kas nāca pretī kā saukta. Tā nodūra acis un pagāja ga­rām, it kā nedzirdējusi jautājumu. Labi, iesim tālāk. Lai nu kā, gan smilšu krāsa, gan zvejas tīkli, gan gliemež­vāku kalni — viss liecina par jūras tuvumu. Nav ko uz­traukties.

Ceļš kļuva aizvien stāvāks, un visapkārt nebija nekā cita kā vien smiltis.

Bet dīvaini — mājas nekāpa augstāk. Tikai ceļš veda kalnup, turpretim pats ciems it kā palika ieplakā. Nē, ne tikai ceļš. Atstarpes starp mājām tiecās augšup līdz ar ceļu. Tādēļ likās, ka viss ciems it kā traušas kalnā un tikai mājas paliek uz vietas. Jo tuvāk kāpas virsotnei, jo šis iespaids vēl pastiprinājās, un drīz vīrietim šķita, ka mājas stāv milzu bedrēs, kas izraktas smiltīs. Beidzot izrādījās, ka ceļš, pa kuru viņš gāja, un atstarpes starp mājām atrodas augstāk nekā jumti. Bet mājas aizvien dziļāk un dziļāk grimst smilšu bedrēs.

Pēkšņi nogāze kļuva gandrīz vai svērteniska. Tagad jau no augšas līdz māju jumtiem bija metru divdesmit, ne mazāk… «Nu kāda gan tur var būt dzīve?» viņš no­domāja, ar šausmām ieskatīdamies dziļajā bedrē. Piepeši nikna vēja brāzma aizcirta elpu, un vīrietis ar skubu at­gāja nost no bedres malas. Tālu lejā viņš ieraudzīja duļ­ķainu, putojošu jūru, kas laizīja piekrastes smiltis. Cilvēks stāvēja kāpas galā — tieši tur, kur bija traucies.

Kāpas nogāze, kas bija pavērsta pret jūru, no kurienes pūš musoni, kā jau to varēja gaidīt, bija krauja un kaila. Bet kaut cik lēzenākās vietās spraucās šaurlapu zāles ceri. Pametis skatienu atpakaļ, viņš redzēja, ka milzu bed­res, kas kļuva jo dziļākas, jo tuvāk atradās kāpas virsot­nei, izvietojas it kā vairākos stāvos un šī bedrēm izraibi­nātā smilšu krauja, kas atgādina bišu stropu šķērsgrie­zumā, savā pakājē devusi patvērumu ciema centram. Šķita, ka ciems ietiecas kāpā. Bet varbūt kāpa ietiecās ciemā. Šā vai tā — ciema izskats nomāca, kaitināja cilvēku.

Lai nu kā, ilgotās kāpas sasniegtas, un viss kārtībā. Viņš iedzēra krietnu malku ūdens no plakanpudeles, dziļi nopūtās, un gaiss, kas bija šķitis tik tīrs, it kā ar smirģeli izbrucināja rīkli.

Cilvēkam padomā bija papildināt smiltīs mītošo ku­kaiņu kolekciju.

Smilšu kukaiņi ir nelieli, blāvās, nespodrās krāsās, bet cilvēku, ko apsēdusi kolekcionēšanas mānija, neinteresē košspārnainie tauriņi vai spāres. Šādi ļaudis necenšas savas kolekcijas izgreznot ar eksotiskiem paraugiem, daudz ne­gudro par sistematizāciju, nevāc ārstniecības augus, no kuriem gatavo zāles, ko lieto ķīniešu medicīnā. Entomo­logam aizvien klusu prieku sagādā jaunas kukaiņu sugas atklāšana. Ja tas izdosies, entomoloģiskajā atlantā bla­kus jaunatklātā kukaiņa garajam zinātniskajam latīņu no­saukumam parādīsies arī tavs vārds, un nav izslēgts, ka tas paliks tur uz mūžiem. Bet, ja tavs vārds, kaut vai pa­teicoties kukainim, ilgāku laiku saglabāsies ļaužu pie­miņā, — tas nozīmēs, ka pūles nav bijušas veltas.

Ar neapbruņotu aci gandrīz neatšķiramu kukaiņu sugu milzum lielais daudzums paver plašas iespējas aizvien jauniem atklājumiem. Tā arī viņš veltīja daudz laika div­spārņiem, pat parastajām mājas mušām, ko ne acu galā necieš cilvēki. Mušu sugu skaits apbrīnojami liels. Bet, tā kā visu entomolgu doma darbojas aptuveni vienā virzienā, viņi gandrīz pilnīgi izpētījuši lielāko daļu no šīm sugām, pat tik reti sastopamo astoto mutantu, kas atklāts Japānā. Varbūt tas tādēļ, ka cilvēku dzīve jo cieši savi­jusies ar mušu dzīvi.

Gudrāk vispirms pievērst uzmanību videi. Varbūt mil­zīgais sugu daudzums izskaidrojams ar mušu lielajām piemērošanās spējām. Viņš vai palēcās aiz prieka, izda­rījis šo atklājumu. Mana doma nav nemaz tik aplama. Ar šo lielo pielāgošanās spēju jau tieši izskaidrojams, kāpēc tās tik viegli panes visnelabvēlīgākos apstākļus, kuros citi kukaiņi nevar eksistēt. Tā, piemēram, mušas pielāgojušās pat apstākļiem tuksnesī, kur viss dzīvais iet bojā …

25