Savam brālim sargs

«Globinform»: Bet ekspedīcijā nav tikai zinātnieki vien. Uz kuģa atrodas arī ekipāža. Vai jūs varat īsumā raksturot tās locekļus?

Vadītājs (brīdi klusējis): Varu ar pārliecību teikt, ka ekipāža ir uzticama, uz to var paļauties.

«Marstelle»: Par to mēs nešaubāmies. Tomēr paziņojumā nosauktie vārdi mums neko neizsaka. Kas tie ir par cilvēkiem? Līdz šim pai tiem nekas nav dzirdēts. Mēs tos nepazīstam. 2ēL. Vai jūs varat sniegt informāciju par katru no viņiem?

Vadītājs (padomājis): Komentāru nebūs. (Troksnis zālē.)

«Saules Sistēmas Sieviete»: Kāpēc?

Vadītājs: Komentāru nebūs.

«Marstelle»: Tātad baumām ir kāds pamats?

Vadītājs: Par kādām baumām jūs runājat?

«Marstelle»: Piemēram, ekipāža sastāvot no robotiem….

* Vadītājs: Tā nav taisnība. Ekipāža sastāv no cilvēkiem.

«Globinform»: Kas tie ir?

Vadītājs: Es jau teicu …

«Šodien un Vienmēr»: Jūs neko nepateicāt.

Vadītājs: Es teicu, komentāru nebūs. Ja ir citi jautājumi — lūdzu.

«jaunumi ik Stundu»: Ir citi jautājumi. Pēdējā un visos iepriekšējos paziņojumos ekspedīcija tiek nosaukta gluži vienkārši par Ekspedīciju, ar lielo burtu. Kāpēc gan tai nepiešķirt kārtas numuru un nesaukt to par Pirmo zvaig* žņu ekspedīciju?

Vadītājs: Programma saucas «Zonde», un ari ekspedīciju var nosaukt tāpat. Attiecībā par kārtas numuru nav vienota viedokļa, tāpēc ari pagaidām ekspedīcijai tāds nav piešķirts.

«Jaunumi ik Stundu»: Ko jūs ar to gribat teikt?

«Marstelle»: Vai tas nozīmētu, ka mēs vairs nemākam skaitīt līdz vienam?

Vadītājs: Šajā jautājumā viedokļi dalās, jo ekspedīcija nav pirmā zvaigžņu ekspedīcija. Kādreiz informācija par to ir bijusi populārās vēstures grāmatās, bet ar laiku aizmirsta. Pagājuši taču gadsimti. īsumā atgādināšu lietas būtību. Man nav zināms pirmo zvaigžņu ekspedīciju skaits, un tā noteikšana prasa nopietnus arhīvu pētījumus. Šādas ekspedīcijas rīkoja jau pašā kosmosa apguves sākumā, tātad ļoti, ļoti sen. Mūsu izpratnē no loģikas viedokļa tādi mēģinājumi liekas absurdi, bet no emocionālā viedokļa tos var izskaidrot, ja pamēģina sevi iztēloties mūsu tālo priekšteču vietā. Atļaušos teikt, ka cilvēce toreiz bija jauna. Tā gribēja pati sev pierādīt, ka var visu. Nepaguvusi kā nākas nostiprināties Saules sistēmā, tā metās uz zvaigznēm. «Metās» ir ļoti nosacīts termins — jāņem vērā, ka viņi lidoja ar zemgaismas ātrum'iem, ar kādiem mēs pašlaik lidojam Saules sistēmas robežās. Kā zināms, šādu ātrumu pārsniegšanas iespēju mēs atklājām tikai tagad. Tajos senajos laikos ekspedīcijas ilga visu mūžu. Lidojuma ilgums pat uz vistuvākajām zvaigznēm bija salīdzināms ar dzīves garumu; atgādināšu, ka senatnē tā bija daudz īsāka nekā pašlaik. Tāpēc jau no paša sākuma bija skaidrs, ka rīkot pētniecības ekspedīcijas nav nekādas jēgas. Cilvēki lidoja nevis pētīt jaunas pasaules, bet apdzīvot tās. Lidoja, zinādami, ka ne tikai neatgriezīsies, bet pat nevarēs nodibināt sakarus, visparastākos sakarus ar savu veco dzimteni. Atļaušos piezīmēt, ka šajā apstāklī pilnībā izpaužas cilvēks, viņa raksturs. Izsēdiniet cilvēku vienu pašu uz ērtas planētas — drīz-vien jau viņam liksies, ka uz tās ir šauri, ka debesjums viņu ierobežo kā kūniņa, un viņam noteikti sa- gribēsies šo kūniņu pārgrauzt un aizlidot. Aizlidot pēc iespējas tālāk, pat ja viņš zinās, ka jaunajā vietā būs nevis labāk, bet sliktāk. Tāds jau cilvēks ir un, neraugoties uz pūlēm to iespaidot, citāds nekļūs. Tādēļ jūs, ja vien vēlaties, varat izdarīt secinājumu, ka jautājums par ekspedīciju numerāciju nemaz nav tik vienkāršs, kā sākumā varētu likties.

«Marstelle»: Kāpēc tādā gadījumā ekspedīcijas pārtrauca uz vairākiem gadsimtiem? Vai tiešām bija nepieciešams tik ilgs laiks, lai atrastu iespēju ātrāk atgriezties?