Sarkanā piramīda

Riks Riordans

Saekanā piramīda

BRĪDINĀJUMS

Šis ir izraksts no audioieraksta. Dažviet ieraksta kvalitāte bija slikta, un daži vārdi un frāzes ir autora minējumi. Nozīmīgu simbolu zīmējumi ir pievienoti visur, kur tas bijis iespē­jams. Fona skaņas, piemēram, dunkas, kautiņš un runātāju lamāšanās, ierakstā nav iekļautas. Autors neatbild par audioieraksta autentis­kumu. Šķiet neiespējami, ka abi jaunie varoņi runā patiesīgi, bet tas tev, lasītāj, jāizlemj pa­šam.

1 Nāve adatas galā

kārters

Mums ir tikai pāris stundu, tāpēc klausies uzmanīgi.

Ja tu dzirdi, ko stāstu, tu jau esi briesmās. Mēs ar Seidiju, iespējams, esam tava vienīgā iespēja.

Ej uz skolu. Atrodi skapīti. Es tev neteikšu, uz kuru skolu un kas tas par skapīti, jo pats to atradīsi, ja esi īs­tais. Slēdzenes kombinācija ir 13/32/33. Kad būsi visu noklausījies, zināsi, ko tie cipari nozīmē. Tikai atceries, ka stāsts, ko tūlīt dzirdēsi, vēl nav beidzies. Kā tas beig­sies — tas atkarīgs no tevis.

Vissvarīgākais: kad atvērsi paciņu un atradīsi to, kas tur iekšā, nepaturi to ilgāk par vienu nedēļu. Būs kārdi­nājums. Tas piešķirs gandrīz neuzvaramu spēku. Bet, ja paturēsi ilgāk, tas tevi pārņems. Iemācies tā noslēpumus ātri un dod to projām. Noslēp un paglabā nākamajam, tāpat kā mēs ar Seidiju to noslēpām, lai tiek tev. Un esi gatavs, ka dzīve tev kļūs ļoti interesanta.

Seidija man saka, lai beidzu muļļāties un ķeros pie stāstīšanas. Labi. Šķiet, ka viss sākās Londonā — to­nakt, kad mūsu tētis uzspridzināja Britu muzeju.

Mani sauc Kārters Keins. Man ir četrpadsmit gadu, un manas mājas ir čemodāns.

Tev liekas, ka es jokoju? Kopš astoņu gadu vecuma es kopā ar tēti ceļoju pa pasauli. Es piedzimu Losandželosā, bet mans tētis ir arheologs, un darba dēļ viņam jā­ceļo. Pārsvarā mēs braucam uz Ēģipti, jo tā ir viņa spe­cialitāte. Ieej jebkurā grāmatnīcā un sameklē grāmatu par Ēģipti — visticamāk, tās autors ir doktors Džūliuss Keins. Vai gribi zināt, kā ēģiptieši izdabūja smadzenes no mūmijām, uzcēla piramīdas vai nolādēja faraona Tutanhamona kapu? Mans tētis ir īstais, kam to jautāt. Protams, ir vēl citi iemesli, kāpēc mans tētis tik daudz braukāja apkārt, bet tad es vēl nezināju viņa noslēpumu.

Es negāju skolā. Tētis mani mācīja mājās, ja to tā var saukt, jo mums nebija māju. Viņš man mācīja to, ko uz­skatīja par svarīgu, tāpēc es daudz ko iemācījos par Ēģipti, basketbola spēļu rezultātiem un tēta mīļākajiem dziedātājiem. Es arī daudz lasīju — visu, kam varēju tikt klāt, sākot ar tēta vēstures grāmatām un beidzot ar fan­tastikas romāniem, jo daudz laika es aizvadīju viesnīcās, lidostās un izrakumos, kur nevienu nepazinu. Tētis man visu laiku teica, lai es nolieku grāmatu un eju paspārdīt bumbu. Vai esi kādreiz mēģinājis uzsākt beisbola spēli Asvanā, Ēģiptē? Tas nav vienkārši.

Tētis man jau no mazām dienām iemācīja turēt visas mantas vienā somā, kas ietilpst lidmašīnas bagāžas noda­lījumā. Pats ceļoja tieši tāpat, tikai viņam vēl bija papildu soma arheoloģijas aprīkojumam. Pirmais noteikums: es nedrīkstēju aiztikt viņa darba somu. Šo noteikumu es nekad nepārkāpu līdz dienai, kad notika sprādziens.

Un tas notika Ziemassvētku vakarā. Mēs bijām Lon­donā, lai apciemotu manu māsu Seidiju.

Tētim ir atļauts ar viņu tikties tikai divas dienas gadā — vienu reizi ziemā un vienu vasarā, jo mani vec­vecāki tēti ienīst. Kad nomira mūsu mamma, viņas ve­cākiem (mūsu vecvecākiem) ar tēti bija sīva cīņa tiesā. Pēc sešiem advokātiem, diviem kautiņiem un gandrīz liktenīga incidenta ar koka karoti (labāk neprasi!) viņi ieguva tiesības paturēt Seidiju pie sevis Anglijā. Viņai bija tikai seši gadi, divi gadi mazāk nekā man, un vecve­cāki nevarēja pieņemt mūs abus — vismaz tā viņi tais­nojās, kāpēc neņem arī mani. Tā nu Seidija auga kā an­gļu skolniece, bet es ceļoju apkārt ar tēti. Mēs ar Seidiju satikāmies tikai divreiz gadā, par ko es diezko nebēdāju.

(Aizveries, Seidij. Jā, tūlīt jau būšu ticis līdz tai vietai.)

Tātad mēs ar tēti bijām tikko ielidojuši Hītrovā pēc vairākiem aizkavētiem reisiem. Bija lietaina, auksta pēc­pusdiena. Tētis šķita nervozs, kamēr taksometrā brau­cām līdz pilsētas centram.

Mans tētis ir liela auguma vīrs. Varētu likties, ka nekas nespēj viņu satraukt. Viņam, tāpat kā man, ir tumšbrūna āda, bet arī caururbjošas, brūnas acis, gludi skūta galva un kazbārdiņa, un viņš izskatās kā baigi ļau­nais zinātnieks. Tajā pēcpusdienā viņam mugurā bija kaš­mira ziemas mētelis un pats labākais brūnais uzvalks — tas, ko viņš vienmēr ģērba uz lekcijām. Parasti viņš izstaro tādu pašapziņu, ka ir valdnieks visur, kur sper kāju, bet dažreiz — kā topēcpusdien — es manīju šo to nesa­protamu. Viņš skatījās pār plecu, it kā mūs kāds vajātu.

“Tēt?” es jautāju, kad mēs nogriezāmies no A-40 liel­ceļa. “Kas par lietu?”

“No viņiem nav ne miņas,” viņš nomurmināja. Tad viņš laikam apjēdza, ka izrunājies skaļi, jo satraukts uz mani paskatījās. “Nekas, Kārter. Viss kārtībā.”