Sākotne

Šis apstāklis viņu uzmundrināja tādā mērā, ka, balstīdamies uz elkoņiem, viņš mazliet pacēla galvu. Komandieris gribēja rūpīgāk aplūkot vīrus pie ugunskuriem un pārliecināties, ka to vidū nav piekautu un sasietu, varbūt pat upurēšanai sagatavotu kuģa apkalpes locekļu. Ja tur būtu kaut viens no viņiem, uzbrukt vajadzētu nekavējoties.

Kādu brīdi komandieris vēroja ugunskuru kreisajā pusē. Pēc tam, pārvietojis ķermeņa smagumu uz otru elkoni, pagriezās pa labi.

Ne te, ne tur neredzēja nevienu, atskaitot mežoņus. Viņu sejas vaibstus un vispār sīkākas detaļas nevarēja saskatīt, taču visi viņi bija tērpti zvērādās, un gūstekņiem diezin vai apmainītu drēbes pat tad, ja tās būtu saplēstas vai norautas. Turklāt — tā vismaz komandierim likās — iedzimtie bija krietnu galvas tiesu garāki par Zemes cilvēkiem.

Kāds uzspieda roku uz viņa kājas, tas bija stūrmanis, kas vēlējās uzzināt, kāpēc kolonna kavējas. Pieplacis atkal pie zemes, komandieris devās tālāk. Rāpot trīskārtai- najā kombinezonā nebija viegli, turklāt kreisajā rokā vajadzēja turēt ieroci, lai jebkurā mirklī, tikko radīsies nepieciešamība, to varētu laist darbā. Un vēl ieroci vajadzēja maskēt ar augšdelma ārējo virsmu, citādi nejaušs ugunskura uzliesmojums varēja atspoguļoties metālā un izraisīt kāda mednieka ziņkāri.

Izšķirošais moments pamazām tuvojās. Pirms visspilgtāk apgaismotā iecirkņa, kur attālums starp ugunskuriem saruka līdz minimumam, komandieris apstājās atkal un šoreiz uz ilgāku laiku.

Viņš — daudzos jo daudzos lidojuma gados pieradis pie vienmērīgās gaismas kuģa vadības telpā — nekad tā nebija alcis tumsas kā tagad. Un vienlaikus nekad no tumsas tā nebija baidījies.

Tagad viņš bija ieņēmis ļoti neizdevīgu pozīciju: atrazdamies tur, kur apgaismojums samērā spilgts, viņš sliktāk redzēja to, kas notiek tumsas aizsegā. Komandieris nespēja atkratīties no sajūtas, ka viņu var saskatīt tikpat labi, kā viņš pats skata tos, kas sēž ap ugunskuriem. Un vēl viņam šķita, ka arī priekšā — necaurredzamajā tumsā paslēpies kāds, kas uzmanīgi novēro viņus. Vēro cilvēkus, kuri rāpo pa zemi kā vaboles pa stikla trauciņa dibenu.

Nepaceldams galvu, komandieris uzlika infrasarkanās acenes. Bet pat ar šī aparāta palīdzību neizdevās saskatīt neko citu kā vien kokus — tikko izšķiramus uz dienā sasilušās un tagad siltumu izstarojošās augsnes fona. Lielu siltasiņu dzīvnieku tuvumā, acīm redzot, nebija. Tad komandieris no virsvalka kabatas izvilka uni- fona klausules, aizvēra acis un sasprindzināja dzirdi.

Sākumā naksnīgais mežs, uztverts caur akustiskajām lēcām, apdullināja viņu ar neskaitāmu, parasti nedzirdamu klaudzienu, čīkstienu, svilpienu, krācienu, šņācienu un brīkšķu haosu. Pagāja ne mazāk kā divas minūtes, kamēr komandieris pieradināja sevi nepievērst uzmanību šīm skaņām, kuras viņam nebija vajadzīgas. Viņš cerēja saklausīt citas, bet tādu diemžēl nebija. Atlika vienīgi turpināt ceļu.

Ar ierastu kustību viņš izvirzīja uz priekšu labo roku un kreiso kāju un pēkšņi šajā stāvoklī sastinga. Kaut kas ieskanējās klausulēs un kā elektriska strāva pātagoja nervus. Skaņa bija tik pazīstama, ka pirmajā mirklī komandieris nolēma: viņš ir kļuvis par dzirdes halucinācijas upuri.

Tālumā rūca motors, rūca klusināti kā lieljaudas dzinējs, kas darbojas ar maziem apgriezieniem.

Rūkšana lēni pieņēmās spēkā. Pārāk lēni, lai varētu domāt, ka apvidus mašīna — uz šīs planētas tikai tai varēja būt motors — virzās grupai tieši pretim. Acīm redzot, mašīna brauca pa mežu perpendikulāri viņu kustības virzienam. Ja ļautu tai pabraukt garām, panākt to nebūtu viegli.

Komandieris pacēla galvu, ar acīm sameklēja Mozelu un pamāja, dodams zīmi, lai radists pierāpo klāt.

— Pamēģini izsaukt apvidus mašīnu. Tai jābūt tepat netālu. Unifonā dzirdams motora troksnis.

Mozela sejā, kas, laužoties caur biezokni, bija pamatīgi saskrambāta, ievilkās smaids. Viņš ātri noskaņoja rāciju uz vajadzīgo frekvenci un sāka raidīt izsaukuma signālus. Kāds pieskārās komandiera elkonim, un atskatījies viņš ieraudzīja stūrmaņa ziņkārīgās acis. Prieka uzplūdā komandieris viņam sazvērnieciski pamirkšķināja un tai pašā mirklī juta, ka sāpes kājā ir pazudušas, it kā to nekad nebūtu bijis. Mozels turpināja zondēt ēteru, bet smaids viņa lūpās lēni izdzisa. Atbildes nebija, ēters klusēja.

— Tātad neklausās, — komandieris nomurmināja un pēkšņi sajuta divkāršu nogurumu. Viņš pašķielēja uz stūrmani, un tikko dzimusī apvainojuma sajūta vēl vairāk pastiprinājās: līzdams bez ieroča un smagā kombinezona, navigators, dabiski, bija noguris mazāk par citiem un tagad nezināja, kur likt savu enerģiju. Bet ja nu vajadzēs uzsākt kauju?… Ar gribas piepūli komandieris apspieda īgnumu.

Viņš atkal uzbīdīja uz ausīm unifona klausules un, lēni grozīdams galvu, pamēģināja noteikt, kādā virzienā pārvietojas skaņu avots. — Lūk! — Viņš izstiepa roku uz priekšu un pa labi. — Viņi dodas uz turieni. Acīm redzot, mēs esam novirzījušies pa kreisi. Ejam!

— Tu esi noguris, — viņam pačukstēja stūrmanis. — Dod šurp, es nesīšu tavu izstarotāju …

— Vajadzēja paņemt savu!