"Rītausmas ceļinieka brauciens

Klaivs Steiplzs Lūiss

"Rītausmas ceļinieka brauciens

,

.

.

Saturs

1.      Aina guļamistabā………………………………..

2.      Uz «Rītausmas ceļinieka» klāja….

3.      Vientuļās salas…………………………………….

4.       Ko Kaspians te darīja………………………..

5.      Vētra un kas pēc tās notika……………….

6.      Jūstesa piedzīvojumi………………………….

7.      Kā beidzās piedzīvojums………………….

8.      Divas izglābšanās par mata tiesu .

9.       Balsu sala……………………………………………

10.    Burvju grāmata………………………………….

11.    Polsterkājdulburi kļūst domīgi ….

12.    Tumšā sala…………………………………………

13.    Trīs gulētāji…………………………………………

14.    Pasaules gala sākums………………………..

15.    Pēdējās jūras brīnumi……………………….

16.   Pats pasaules gals………………………………

.

Pirma nodaļa Aina guļamistabā

Reiz dzīvoja kāds zēns, kuru sauca par Edmundu Klerensu Skrabu, un gandrīz vai jāsaka, ka tādu vārdu viņš bija pelnījis. Vecāki dēlu sauca par Jūstesu Klerensu, skolotāji — par Skrabu. Nevaru jums pateikt, kā viņu uzrunāja draugi, jo tādu viņam nebija. Savus vecākus viņš nedēvēja par tēvu un māti, bet par Haroldu un Albertu. Viņi bija diezgan mūsdienīgi un moderni — veģetārieši, nepīpētāji un nedzērāji, turklāt valkāja īpašu apakšveļu. Viņu mājās bija ļoti maz mēbeļu, ļoti maz segu uz gultām, un logi allaž bija vaļā.

Jūstesam Klerensam patika dzīvas būtnes, īpaši vaboles, kad tās bija beigtas un piespraustas pie kartona. Viņam patika grāmatas, ja tās sniedza informāciju un ja tajās bija attēloti labības elevatori vai dūšīgi ārzemnieku bērni, kas paraugskolās nodarbojas ar vingrošanu.

Jūstesam Klerensam nepatika četri Pevensiji, viņa brālēni un māsīcas, — Pīters, Sjūzena, Edmunds un Lūsija. Tomēr viņš jutās gluži priecīgs, kad uzzināja, ka Edmunds un Lūsija brauks ciemos, jo sirds dziļumos viņam patika citiem uzmesties par varmācīgu izrīkotāju, komandieri un pavēlnieku, un, kaut arī viņš pats bija mazs, vārgulīgs nīkulis, kas cīniņā spēkiem nevarētu mēroties pat ar Lūsiju, kur nu vēl ar Edmundu, viņš zināja desmitiem paņēmienu, kā bojāt cilvēkiem omu, kad pats esi savās mājās, bet viņi — tikai viesos.

Edmunds ar Lūsiju nebūt negribēja braukt ciemoties pie tēvoča Harolda un tantes Albertas. Bet neko nevarēja darīt. Tovasar tēvam sešpadsmit nedēļas bija jālasa lekcijas Amerikā, un māte gatavojās braukt viņam līdzi, jo viņa desmit gadus nebija baudījusi kārtīgas brīvdienas. Pīters cītīgi gatavojās kādam pārbaudījumam, tāpēc viņš brīv­dienas grasījās pavadīt, centīgi apgūstot zinības pie vecā profesora Kērka, kura mājā šie četri bērni krietni sen, kara gados, bija piedzīvojuši brīnišķīgas dēkas. Ja profesors joprojām dzīvotu tajā pašā mājā, viņš uzlūgtu tur paviesoties visus pusaudžus. Tomēr viņš nez kāpēc kopš tām dienām bija nonācis nabadzībā un tagad mita nelielā namiņā, kurā viesiem bija tikai viena guļamistaba. Lai pārējos trīs bērnus paņemtu līdzi uz Ameriku, vajadzētu pārāk daudz naudas, tāpēc laimīgā loze tika Sjūzenai.

Pieaugušie viņu uzskatīja par skaistāko ģimenes locekli, bet mācībās viņa nekāds spīdeklis nebija (lai gan citādā ziņā savam vecumam bija ļoti nobriedusi), un māte sacīja, ka «viņai Amerikas ceļojums dos daudz vairāk nekā jaunā­kajiem». Edmunds ar Lūsiju pūlējās neapskaust Sjūzenu, tomēr vasaras brīvdienas pavadīt pie tantes bija tīrās šausmas. — Man tas sagādās krietni vairāk grūtību, — teica Edmunds, — tev vismaz būs pašai sava istaba, bet man guļamistabā vajadzēs dalīties ar apnicīgo stulbeni Jūstesu.

Stāsts sākas kādā pēcpusdienā, kad Edmundam ar Lūsiju patrāpījās iespēja dažus neatsveramus brīžus palikt divatā. Protams, viņi runāja par Nārniju kā savu slepeno, viņiem piederīgo zemi. Manuprāt, vairumam no mums ir sava slepenā zeme, kas — vēlreiz uzsverot — vairumam no mums nav nekas cits kā izdomāta valstība. Sajā ziņā Edmundam ar Lūsiju bija veicies labāk nekā citiem. Viņu slepenā zeme bija reāla. Viņi to jau divreiz bija apciemojuši nevis rotaļā vai sapnī, bet īstenībā. Protams, nokļuvuši viņi tur bija ar burvestību palīdzību — tas ir vienīgais ceļš, kā nokļūt Nārnijā. Un bija pašā Nārnijā saņēmuši solījumu — vai gandrīz to saņēmuši —, ka reiz, kādā jaukā dienā, nokļūs tur vēlreiz. Jūs varat iedomāties, ka viņi par to runāja bieži, kad vien pagadījās tāda izdevība.

Viņi sēdēja Lūsijas istabā uz gultas malas un lūkojās uz

gleznu pie pretējās sienas. Tā visā mājā bija vienīgā, kas viņiem patika. Tantei Albertai tā nepavisam nepatika (tieši tāpēc tā bija iebāzta mazajā otrā stāva istabiņā pagalma pusē), tomēr mest pavisam ārā viņa to nevarēja, jo tā bija kāzu dāvana no kādacilvēka, kuru viņai negribējās aizvainot.