Pūķa nfra

G. Gurevičs PŪĶA INFRA .

«Dzīvi mēro ar darbiem un nevis ar gadiem,» šos vārdus es pirmoreiz dzirdēju, kad iepazinos ar slaveno kosmonautikas veterānu Pāvelu Carušinu. Toreiz strādāju par inženieri galvenā starpplanētu raketo- droma celtniecībā Kilimandžāro kalnā.

Cilvēki devās kosmosā aiz visdažādākajiem apsvērumiem. Mani kā inženieri vilināja nepieredzēti plaša mēroga jaunbūves. Čarušins cerēja kaut kur sastapt cilvēkiem līdzīgas būtnes.

Šo cerību spārnots, viņš lidoja uz visattālākajām planētām. Bet pienāca brīdis, kad Saules sistēmā visas planētas bija izpētītas, un iespējams, ka sirmais kapteinis tā arī nodzīvotu mūža vakaru vasarnīcā pie Kuibiševas jūras, ja vien toreiz man nebūtu ienākusi prātā doma par infrasarkanām zvaigznēm.

Līdz Saules sistēmas robežām gaisma nokļūst apmēram četrās stundās, bet līdz tuvākajai zvaigznei — četros gados. Tātad mūs šķir neiedomājams tukšuma okeāns. Vai varam būt pārliecināti, ka tas tiešām ir pilnīgi tukšs? Vienīgais, ko mēs tīroši zinām — tur nav spilgtu zvaigžņu. Taču kosmosā ir arī mazas, nespodras zvaigznītes, un tikai divdesmitajā gadsimtā astronomi noskaidroja, ka tās atrodas mums samērā tuvu. Bet vai izplatījumā nevarētu būt vēl daudz vairāk zvaigžņu, kas nav saskatāmas pat ar visspēcīgākajiem teleskopiem, jo tās jau tik tālu atdzisušas, ka redzamās gaismas vietā izstaro tikai infrasarkanos starus?

Izklāstīdams Čarušinam visus šos apsvērumus, ar bažām vēroju, kā viņa sejā izdziest draudzīgais un

reizē mazliet ironiskais smaids. Vai tiešām es atkal būtu sarunājis aplamības? Taču negaidot sirmais kapteinis uzsita man uz pleca. — Varbūt mēs abi tomēr vēl dosimies kosmosā!

Pēc pusgada Centrālā Mēness observatorija atklāja pirmo infru — spīdekli, kas izstaro vienīgi infrasarkanos starus.

Bez Čarušina enerģijas un neatlaidības tas neapšaubāmi notiktu daudz daudz vēlāk. Bet viņš atlika visus darbus un memuārus. Elektroniskā stenografiste vairākus mēnešus rakstīja tikai zinātniskām un sabiedriskām organizācijām, viņa vecajiem draugiem un skolniekiem uz Mēnesi, Marsu un Junonu, uz kosmiskajiem kuģiem, kas devās tālos reisos, vēstules ar lūgumu steidzami organizēt melno sauļu meklēšanu.

īsā laikā infrasarkanos spīdekļus atklāja Liras, Strēlnieka, Mazā Lāča, Čūskneša, Tukāna un Teleskopa zvaigznājos. Bet vistuvākais un visinteresantākais spīdeklis atradās Pūķa zvaigznājā. Tā virsmas temperatūra bija plus desmit grādu, un to šķīra no mums «tikai» septiņas gaismas diennaktis, tas ir, četrdesmit reizes lielāks attālums nekā līdz Neptunam. Starpplanētu raķete varēja sasniegt šo infru … četrpadsmit gados.

Pēc gada šī raķete startēja. Tās apkalpē bija seši cilvēki — Varencovi, Juldaševi, Čarušins un es.

Sākumā viss likās interesants. Zeme — milzīgs globuss, kas aizņem pusi no debesīm. Četrkārtīgs smagums, tad brīnumainais bezsvara stāvoklis. Mēness — sveša, melnbalta pasaule ar bakurētainu seju…

Pēc tam iestājās ikdiena. Trīs metrus gara un trīs metrus plata guļamtelpa. Šūpuļtīkls, galdiņš un skapis. Aiz starpsienas — mazliet lielāka darba istaba.

Teleskops, vadības pults, aparāti un elektroniskās skaitļošanas mašīnas. Tālāk — noliktavas, mašīntelpa un puskilometru garas degvielu tvertnes. Ja vēlies, vari staigāt, ja ne — uzvelc skafandru un kūleņo izplatījumā. Tad atkal šūpuļtīkls, galdiņš un skapis . . .

Diena ne ar ko neatšķīrās no nakts: ir dienā, ir naktī elektrisks apgaismojums. Dienā redzamas zvaigznes; tās pašas zvaigznes spīd arī naktī. Visapkārt klusums un miers. Bet mēs lidojām. Stundas laikā veicām gandrīz pusotra miljona kilometru, diennaktī — trīsdesmit piecus miljonus kilometru. Ieraksts žurnālā: «1. jūnijā šķērsojām Saturna orbītu. Šo notikumu atzīmējām ar goda maltīti.»

Tas ir Čarušins, kas allaž izdomā visādus svētkus. Viņa uzņēmība un izdoma šķiet neizsmeļama. Pat raķetē viņam vienmēr pietrūkst laika. Pēc miega — kosmiskā rīta rosme, vismaz stundu; pastāvīgajā bezsvara stāvoklī muskuļi bez vingrinājumiem drīz vien novājinātos. Tad obligātā pastaiga izplatījumā. Raķetes apskate. Darbs pie teleskopa. Pusdienas. Pēc pusdienām Čarušins divas stundas diktē atmiņas. Tad lasa mikrogrāmatas. Lasīšana ilgst stundu un ne minūti vairāk. Pa daļai tā, protams, ir rotaļa, bet tai pašā laikā — arī cīņa par gara možumu. «Rītdiena vienmēr jāgaida ar nepacietību,» tāds ir viņa mīļākais teiciens. Un mēs visi zinām, cik daudz tajā patiesības. Zvaigžņu kuģa apkalpei vienaldzība nozīmē drošu nāvi!

Bet' no vienaldzības un truluma spēj glābt tikai darbs. Diemžēl, darba raķetē ļoti maz. Apskate un sīki remonti daudz laika neprasa. Vienīgā nodarbošanās ir astronomiskie novērojumi. Mēs, piemēram, sastādām zvaigžņu katalogu: mērām attālumus līdz zvaigznēm.