Pūķa ēna. Ieslodzījuma

Piektdien visu noliku malā, par laimi, atšķirībā no māsas, strādāju no mājām par brīvmākslinieci un sāku gatavoties. No rīta apmeklēju salonu, un tagad mani neparasti garie pieaudzētie nagi atskanēja pretīgu skaņu uz taustiņiem. Viņi ieveidoja manus matus un veidoja tos tieši tāpat, kā to darīja Marinka — es viņai salonā parādīju foto. Es pats nekad to nebūtu varējis izdarīt.

Arī ar garderobi problēmu nebija — mums ar māsu bija vienādas figūras, taču atšķirībā no mana skapja, kas bija piepildīts ar džinsiem, sporta krekliem, krekliem un visādām militārā stila biksēm, Marinai bija daudz sievišķīgu lietu, elegantas kleitas un blūzes. Lai nemaldos, papētīju tendences internetā un viegli atradu sev piemērotu komplektu starp viņas lietām — svārkiem un blūzi. Stāvot pie spoguļa, pārdzīvoju dīvainu sajūtu, it kā no turienes uz mani skatītos māsa.

"Ceru, ka mums viss izdosies," es piemiedzu atspulgam un uzklāju uz savām plaukstas locītavām Marinkas smaržas.

Viņa izvēlējās vairākas rokassprādzes, karājas neērtus auskarus un kulonu, kas vilinoši gulēja ielejā starp viņas krūtīm. Gatavs!

Es naktī samainīju Marinkas viedtālruni — mums bija tie paši, un es zināju māsas paroli, tāpēc viegli ielādēju viņas profilu savā ierīcē un uzvilku viņas krāšņo maciņu ar rhinestones. Viņa pat nesapratīs, ka iekšā esošās SIM kartes ir atšķirīgas. Man bija svarīgi, lai Cvetkovs viņu tuvākajā laikā neizsekotu.

Viedtālrunis nepacietīgi iepīkstējās tieši manās rokās — bija atnākusi ziņa. Pārsteigumā es gandrīz nometu ierīci. Man cauri ķermenim pārskrēja adrenalīna vilnis, un no sajūsmas sāka sāpēt plaukstas.

ES baidījos. Man bija šausmīgi bail iesaistīties šajā piedzīvojumā, bet kurš gan cits palīdzēs manai māsai?

Neņem!: Es esmu ieradies, izkāpiet vai es jūs paņemšu tieši klīnikā un paņemšu jūs, pat ja esat kopā ar pacientu

Es: Es neesmu klīnikā

Neņem!: Kas vēl notiek?!!!

Es: Atgādināt man, kur mēs vakariņojam? Es izsaukšu taksi.

Neņem!: Nesapratu…Kur tu esi?

Es: Mājās. Es palūdzu aiziet agri, lai savestu sevi kārtībā.

Neņem!:Skaidrs. Gudra meitene. Pagaidiet

Ārā bija auksts un tumšs, slapjš sniegs sniga, bet es nolēmu, ka mašīnā salst nesanāks, un uzvilku Marinkas mēteli un plakanās zoles zābakus. Melns Lexus piebrauca tieši līdz ieejai. Stikls noripojās, un uzņēmējs novērtējoši skatījās uz mani un "ou, kāds cilvēks!" Cvetkovs Jevgeņijs.

Pēc viņa taukainā skatiena es sapratu, kādu kļūdu esmu pieļāvusi, agri izejot no mājas. Tagad viņš nolems, ka es neesmu tik pret šo tikšanos. Precīzāk, Marinka, protams. Lija nejauks “sniegs”, un Cvetkovs no mašīnas neizkāpa. Viņš tikai pamāja ar roku, un viens no viņu pavadošajiem uzpurņiem tuvojās ieejai, atverot lielu melnu lietussargu. Man likās, ja es pakāpšu zem tā, es būšu iesprostota.

— Nu, iesim ātri, mans dārgais. "Priekšnieks ir dusmīgs, ka man cauri sastrēgumiem nācās vilkties uz šo nomaļu," mani klusi pasteidzināja absolūti plikpaurains purns, pārsteidzot mani ar tik pazīstamu.

Par ko tas vīrietis mani uzskata, it kā viņš šeit būtu parādījies no vecās filmas par deviņdesmito gadu bandītiem ekrāna?!

Cvetkovs, pamanījis aizķeri, tomēr piekrita izkāpt no mašīnas. Es negribēju nekur iet, bet manas māsas dēļ man šī problēma bija jāatrisina uz visiem laikiem. Es nodomāju vai nu nopietni sarunāties ar savu apsēsto draugu un visu salikt pa plauktiņiem, vai arī izrakt kādu apsūdzošu pierādījumu. Uzziniet vismaz kaut ko, kas palīdzēs šo pārgalvīgo “burvīgo princi” nolaist uz zemes. Bet tam ir nepieciešams, lai saruna notiktu, un no šīs sarunas būs skaidrs, kā man rīkoties.

Saķērusi somas siksniņu un ciešāk zobus, es apņēmīgi izkāpu no lieveņa, sajuzdamās tā, it kā spētu izmisīgu soli taisni bezdibenī…

"Nu, sveiks, Marišik," Cvetkovs sniedza man roku, domādams mani noskūpstīt.

Es izvairījos, pagriežot vaigu.

"Sveika," viņa diezgan sausi atbildēja.

Cvetkovs norūcis palīdzēja man sēdēt aizmugurējā sēdeklī un iekāpa man blakus. "Borja, tu parādīsi ceļu," viņš teica savam palīgam.

Smago smaržu smarža ierobežotā telpā uzreiz lika man justies slikti. Kā es varu to elpot visa ceļojuma laikā? Es aizvēru acis, tikdama galā ar vieglprātības uzbrukumu.

— Vai tu esi izsalcis? — “Princis burvīgais” līdzjūtīgi jautāja.

"Nē," es patiesi atbildēju.

Rūpes šobrīd neliktu kaklā ne koduma.

— Bet es esmu izsalcis. Tā bija smaga diena, mums bija daudz darāmā. Apkārt ir tikai idioti… muļķi. Neviens neko nevar izdarīt pats, viņi tikai zīlējas un lūdz bonusus…

Visa saruna izvērtās par to, cik svarīga un nepieciešama persona šajā pilsētā ir Jevgeņijs Vitāljevičs Cvetkovs. Es klausījos klusēdama, cerot, ka viņam būs laiks kaut ko tādu pateikt mašīnā, un drīz, it kā pēc pasūtījuma, viņš sāka runāt par mēru un ne pārāk likumīgām kopīgajām lietām, ko viņš nekad nebūtu darījis bez Ženjas. Cvetkovs.

Šajā brīdī es steidzami ieķēros somā, it kā pēc spoguļa, un ieslēdzu tajā paslēpto diktofonu.

Diemžēl mana sarunu biedra daiļrunības plūsma, kas aizņēma pārāk daudz vietas uz blakus sēdekļa, nekavējoties tika pārtraukta.

— Kas notika, Marišik?