Pūķa ēna. Ieslodzījuma

— Bet tas fakts? — Viņš ļauni pasmaidīja, sastingdams vienu soli no zobena gala. "Ko tu šoreiz ar mani darīsi, Lindara?"

Uzacs, ko šķērsoja maza rēta, izsmējīgi sakustējās, un vīrietis paspēra vēl vienu soli.

Zobena gals ierakās vīrieša krūtīs, tieši pie sirds.

— Nāc, Linij. Dariet to, kamēr jums vēl ir iespēja,” viņš iztaisnojās, viņa pleci iespaidīgi pagriezās un viņa kvadrātveida žoklis izbīdījās uz priekšu.

Mūsu skatieni krustojās, un man likās, ka dzirdēju metāla šķindoņu, un tad… Pats vīrietis paliecās uz priekšu!

Zobens, pat pēc izskata ass, viegli iedūrās viņa ādā.

Parādījās koši lāse, ātri uzbriest un noripoja lejā, zīmējot ceļu gar ideālo ķermeni. Pārsteigta es viņai sekoju ar savu skatienu. Svešinieka asinis kļuva sudrabainas un mirdzēja dzirksti, liecinot, ka nezināmā narkotika, kas man tika injicēta, vēl nav pilnībā nolietojusies.

Bet es nevilku šo dzelzs gabalu aiz roktura… Spriežot pēc griešanas malas asuma, maniem pirkstiem tagad vajadzētu būt izkaisītiem pa alu!

Viņa pamirkšķināja acis. Piliens, mirdzot tāpat kā iepriekš, noripoja pa vīrieša rumpi. Viņa jau bija sasniegusi sešpaku abs un lēnām, bet pārliecinoši pārvarēja atvieglojumu. Apmulsis ātri pacēlu skatienu uz augšu, konstatējot, ka zobena gals jau ir iegrimis miesā par labu centimetru!

— Nāc, Linij! — šī psihone mani gandrīz sirsnīgi iedrošināja.

Un ko darīt šādā situācijā?

Es redzēju tikai divas iespējas: noņemt ieroci vai, gluži pretēji, nospiest spēcīgāk.

Jā! Un pēc iespējas asāk. Var nebūt citas iespējas sevi pasargāt. Pašsaglabāšanās instinkts prasīja izmisīgus pasākumus. Mans prāts mani mudināja novērst draudus, kamēr bija iespēja, bet es vilcinājos.

Es neesmu slepkava! Vai es nevaru viņu vienkārši paņemt un tā caurdurt? Tikai ne šādā veidā!

— Tu esi slims?! — es kritu panikā.

Viņam noteikti nav viss kārtībā. Sāpes nejūt. Provocē… Kā ar to tikt galā? Un arī šī apkakle… Ko tas viss vispār nozīmē?

Tas neko nenozīmē! Viņa pati atbildēja. Tāpat kā stulbie objektīvi — tikai kārtējais apkārtnes elements… Un šī ala arī ir tikai studija kāda trakajai produkcijai. tieši tā!

Biedējošs minējums uzkrita man uz galvas kā lāsteku kaudze no jumta.

Arī šis vīrietis ir upuris!

Varbūt viņš arī tagad kaut ko iedomājas? Tas izskaidroja gan nepiemērotu uzvedību, gan nejutīgumu pret sāpēm. Pēkšņi mūs abus nolaupīja, izģērba, un tagad izvirtuļi skatās uz mums caur monitoru ekrāniem un gaida, ko mēs darīsim. Un ķēms, kurš to visu trokšņaini sāka, pelna naudu straumē** un priecājas.

Mūsdienās ir daudz konvertēto. Daži cilvēki filmē visas šīs nepatīkamās lietas, citi to skatās.

Īpaši gribējās ticēt, ka arī svešinieks bija upuris. Ja izdosies vienoties, mums abiem būs vieglāk tikt ārā.

Viņa dziļi ievilka elpu, sakopot spēkus, un draudzīgi pasmaidīja:

— Klausies. Mums abiem jānomierinās, labi? — Es mēģināju runāt pārliecinoši un ar acīm norādīju uz viņa krūtīm: "Tev asiņo." ES varu palīdzēt.

Viņa teica un apstājās. Jā, tas ir interesanti. Man nav ne pārsēju, ne antiseptisku līdzekli. Nav pat ūdens vai apģērba, ar ko mazgāt un pārsiet brūci.

— Tā ir patiesība? — vīrietis izsmejoši pacēla uzaci.

Ar vienu zibens parautu viņš pēkšņi attapās man aiz muguras. Man pat nebija laika pamirkšķināt ne aci. Asmens, it kā dzīvs, izgriezās no viņa rokām un atradās piespiests pie rīkles.

Joprojām nav upuris…

Es sastingu, baidīdamās atvilkt elpu, lai nesagrieztos.

— Atlaid!

Viņa mēģināja atgrūst vīrieša rokas, taču nespēja tās pakustināt ne par milimetru.

— Nu, es nē! "Es vairs nepieļaušu šādu kļūdu, Linij," svešinieks gandrīz cieši čukstēja.

Cerība, ka esam vienā pusē, ir pilnībā izgaisusi. Viņš zina manu vārdu, kas nozīmē, ka viņš apzināti piedalās visā šajā idiotiskajā izrādē.

— Līna! Mani sauc Līna! — viņa dusmīga atcirta. — Ļauj man iet!

— Turies mierā, Ēn. Citādi tu gūsi savainojumu, ”psihs kaut kā pārāk mierīgi teica. Pat nejauši un pat nedomājot par pakļaušanos.

Ar savu brīvo roku viņš apvija manu vaigu kaulu, ar īkšķi pieskārās manām lūpām un viegli piespieda apakšējo. Noliecies pār manu plecu, viņš pēkšņi uzspieda skūpstu manai mutei. Ar vienu roku viņš turēja zobenu, bet ar otru neļāva man novērsties. Likās, ka, ja viņš nospiedīs nedaudz stiprāk, kakla skriemeļi lūzīs.

Tas bija uz malas. Drosmīgi. Atklāti sakot. Ļaunprātīgs. Neticami sierīgs un… Negaidīti patīkams.

Es nevarēju iegūt pietiekami daudz gaisa no neērtās pozīcijas, no pārliecinātās vīrieša plaukstas. No asmens piespiests pie ādas.

Skūpsts uz neprāta un nāves robežas! Salda kā pēdējā elpa un rūgta kā čūskas inde…

Nevarēdama to izturēt, viņa centās atbrīvoties, aizmirstot par veselo saprātu. Asmens dega no sāpēm, pārgriežot ādu tieši virs atslēgas kauliem.

Zibspuldze!

Spilgtā gaisma izdedzināja manu tīkleni, un nākamajā mirklī es jutos ļoti auksts…

* Varone atceras varoni no tāda paša nosaukuma seriāla par burvīgu seriālu maniaku. (autora piezīme)

** Apraidiet video reāllaikā internetā. Straumētāji bieži lūdz savai auditorijai naudu, lai turpinātu straumēšanu. (autora piezīme)

2. nodaļa: Pūķa atmodināšana