Pūķa ēna. Ieslodzījuma

Man vienmēr ir šķitis, ka pilis pēc mūsdienu standartiem ir diezgan mazas celtnes, bet šī bija iespaidīga. Četri stāvi, un stāvi nelīdzinās dažām hruščova ēkām, katrs ir kā pusotrs parastais vai pat divi. Es redzēju augstus torņus un trīs jumtus no vietas, kur stāvēju.

Kur es esmu? Man jau bija šaubas par Eiropu. Pils neizskatījās pēc Noišvānšteinas, un es nezināju par citu tik lielu. Ķīna? Tur noteikti var atrast jebko. Pat spārnotie pūķi. Lai gan, kas viņus tur pazīst? Varbūt jau pa kluso ir izaudzējuši, krustojot ķirzaku un sikspārni…

Es uzreiz pamanīju durvis ar zemu lieveni un, pārtraucot domas, pagriezos pret tām. Viņa uzgāja pa divpakāpju akmens lieveni un apstājās. Es vēlreiz paskatījos pa pagalmu, pamanīju kaut ko dīvainu. Kur es gāju garām, zāle bija saspiesta, un tas bija skaidri redzams. Cilvēks vai zvērs būtu atstājis līdzīgu zīmi. Bet nē. Visa teritorija ar aku centrā bija neskarta.

Izrādās, ka neviens, izņemot mani, šeit nav staigājis?

Laizīdama sausās lūpas, viņa ar nožēlu paskatījās uz aku. Man bija neticami izslāpis, bet es negribēju atstāt tik acīmredzamas savas klātbūtnes pēdas.

Ko darīt, ja ūdens akā ir saindēts? Ko darīt, ja tas ir arī pārbaudījums? Un vispār man vēl kaut kā jāsaņemas.

Viņa novērsās un apņēmīgi pavilka durvju rokturi. Viņa viegli padevās, bet cilpas apdullinoši un draudīgi čīkstēja, sitot ar cērti sasprindzinātos nervus. Es pat apsēdos, bailīgi kaut ko gaidot, bet viss bija kluss. Pa gaiteni skrēja tikai caurvēja, traucējot zirnekļu tīklus un putekļus.

Šaurais koridors bija krēslā, bet no abām pusēm atvērtajām durvīm plūda gaisma, pārvēršot grīdu zebras joslā. Es uzmanīgi virzījos uz priekšu un ieskatījos tuvākajās durvīm. Liela telpa, kas izskatās pēc noliktavas. Salauztas koka kastes, nekas noderīgs un ēdams.

Tas pats notiek pretējā telpā. Un vēl trīs istabās aiz viņiem. Bet ceturtajā bija kaut kas cits. Gar sienu skrēja gara akmens sile. Drenāžas caurums apakšā bija aizbāzts ar aizbāzni uz sarūsējušas ķēdes, apakšā bija drenāžas noteka, kas gāja leņķī pret sienu, un tur pazuda vaļējā bedrē.

Virs siles bija caurule, no kuras veda citas īsākas. Viņa pieskārās tam, pārliecinoties, ka tas nav metāls vai plastmasa. Pārsteidzoši, tas visvairāk izskatījās pēc koka.

Bambuss!

Lai gan nebija raksturīgu džemperu, šeit nepārprotami tika izmantots kaut kas līdzīgs cauruļu vietā. Atklājums tikai apstiprināja, ka vieta, kur esmu, visticamāk, atrodas Āzijā.

Kā tas viss man atgādināja vannas istabu manā mīļākajā suši bārā!

Uzreiz atcerējos, ka dievinu suši, un mans vēders atbildēja ar izsalkuma spazmu. Izraidījusi domas par ēdienu, viņa pagrieza sviru vienā no “krāniem” un sāka gaidīt.

Sākumā nekas nenotika, bet tad sāka pilēt ūdens. Tas pilēja arvien ātrāk un ātrāk, līdz kļuva par vienmērīgu strūklu. Caurspīdīgs, pretēji gaidītajam. Nav grabošu vai sarūsējušu izplūdes gāzu. Vai raksturīga smaka.

Mana mēle pielipa pie mutes jumta ar vēlmi paņemt pilnu sauju un iedzert tik milzīgu malku. Bet es tikai ar prieku nomazgāju seju, neskatoties uz to, ka ūdens bija auksts.

Dievs, cik es esmu izslāpis!

Slāpes kļuva nepanesamas, mani atturēja tikai civilizācijas uzliktie šķēršļi, un pat tie strauji samazinājās. Es paņēmu otru sauju.

Nebija!

— Dzer jau! Tu nesaindēsies! — atskanēja smieklīga, gandrīz multeniska balss.

Viņa nodrebēdamās uzlēja visu sauju uz krūtīm un neprātīgi paskatījās apkārt, meklējot to, kurš to teica. Veļas istabā bija tumšs, bet īpaši nebija kur paslēpties. Un tomēr es nevienu neredzēju.

— Esmu šeit! — man sejas priekšā kaut kas plīvoja.

Es instinktīvi satvēru šo kaut ko ar roku, kā muša lidojumā. Dūrē bija kaut kas dzīvs un elastīgs, dažviet pat dzeloņs.

— Ak! Ko tu dari, infekcija?! Ļaujiet man nekavējoties iet! Tu mani nožņaugsi!

Balss skanēja nožņaugta, un es steidzos atvilkt pirkstus. Akmens sile iekrita kaut kas mazs, piemēram, sikspārnis. Instinktīvi nodrebēdama, viņa noslaucīja roku savā pagaidu kleitā.

— Uh, pretīgi!

— Tieši tā! — tā pati balss asarīgi nomurmināja. — Tu sabojāji manu spārnu! Kā es tagad lidošu, vai ne?

— Dievs! Vai tas… Vai tu runā?!

Viņa noliecās, nopētot radījumu siles apakšā.

— Nē, Pūķa ciltstēv! Neizskatās? — ņirgāšanās notis uzreiz pazuda, bet parādījās ņirgāšanās notis.

Mazais pūķis! Tas pats — zils!

Silē jau bija ieplūdis diezgan daudz ūdens, un, kad tas nokrita, mazuļa garie sprādzieni kļuva slapji un nožēlojami nokarājās, bet es joprojām viņu atpazinu. Turklāt viņš bija vienīgais, ar kuru es runāju, pirms es noģību.

Un te nu atkal! Nešķita…

Grīda zem kājām nedaudz trīcēja, sienas sāka peldēt, un manās ausīs atskanēja nepatīkama zvanīšana. Es satvēru siles malu.

– Čau! Kuš kuš! Nāc, paņem ūdeni! Pasteidzies! Un tad es kļuvu bāla…

Acīmredzot no šoka viņa izdarīja, kā viņš lika, atklājot, ka ūdens garšo vienkārši brīnišķīgi. Lai gan kādam, kurš nav dzēris visu dienu, tas, kurā ziedi stāvējuši nedēļu, droši vien šķitīs kārtībā. Nomazgāju seju un saslapināju pakausi. Tas palīdzēja. Mana galva vairs nereiba.

— Vai ir kļuvis labāk? — jautāja pūķis.