PUISĒNS

Es izbrīnā uzlūkoju šo kautrīgo cilvēku. Viņš laikam ļoti mīlēja Gromovu, ja, aizmirsis savu apvainojumu, sāka aizstāvēt viņa tēvu.

Taču Vlasova ideja par svarīgajiem iemesliem mani gandrīz vai pārliecināja. Patiešām, ja tā labi padomā, tad citādi nemaz nevarēja būt. Arheologa darbam jābūt norobežotam no svešu ļaužu acīm, ja jau runa ir par priekšmetiem, kas speciālistos izraisa šaubas. Man šī doma pat sāka patikt.

īsi sakot, es jau gandrīz pievērsos Vlasova viedoklim, aizmirsu kādreiz izsisto rūti un cerēju, ka arī citi to jau sen būs aizmirsuši. Reiz apstādījumos, kur mēs parasti sitām bumbu, es vaicāju Gromovam:

— Nu, kā ar remontu?

Gromovs atbildēja:

— Vēl turpinās.

Īstenībā es citu atbildi arī negaidīju. Tikai trīs mēneši bija aizritējuši kopš tā laika, kad es pēdējo reizi aplūkoju numurētos galvaskausus, durvis uz noslēpumaino kabinetu un koka dieviņa obsidiāna acis. Man ļoti gribējās vismaz vēl vienu reizi pabūt pie Gromova, bet es sapratu, ka pagaidām tas nav iespējams. Vajadzēja gaidīt.

Liekas, es jau minēju, ka maniem klases biedriem patika patērzēt par patiesību. Viens no viņiem — Miška Drovodelovs — visai bieži pat atkārtoja kaut kur lasītos vārdus.

— Platon, — pienācis pie manis vai pie Vlasova, viņš ar svarīgu izskatu mēdza sacīt, — Platon, tu esi mans draugs, taču patiesība man ir dārgāka.

Tas neizklausījās slikti. Taču es par visiem labāk zināju, ka Drovodelovam nav nekādas daļas gar patiesību. Ja patiesība viņam būtu tik dārga, viņš vis nesaņemtu divniekus.

Bet man patiesība bija dārga, goda vārds. Es biju pārliecināts, ka arheologam Gromo- vam un līdz ar to mazliet arī viņa dēlam ir kāds sakars ar patiesību, bet viņi nesteidzas, baidīdamies izpelnīties speciālistu pārmetumus, un rūpīgi gatavojas, lai varētu izvirzīt neapstrīdamus pierādījumus.

Tieši tai laikā Gromovs mājas darbu par brīvo tematu veltīja stāstam par puisēnu.

Stāsta iespaidā visa klase sēdēja klusi. Un Gromovs neteica ne vārda. Klusums bija tāds kā neparasts. Tas mocīja mūs kā alkas pēc nepiepildītā. Jo stāsts par puisēnu bija pārtrūcis visinteresantākajā vietā.

Atskanēja zvans, un visi sakustējās. Piepeši Drovodelovs pielēca kājās, pieskrēja pie

Gromova un, izvalbījis acis, pilnā kaklā no- brēca:

— Gromov, tu esi mans draugs, bet patiesība man dārgāka!

Tajā brīdī es nodomāju, ka nu jau gan stāsts par puisēnu vairs netiks pabeigts. Tas muļķis Drovodelovs visu izjauca. Un patie- , šām, stāsts palika nepabeigts. Tomēr man izdevās dzirdēt tā turpinājumu. Tiesa, tas ne- i notika visai drīz, tikai pēc vasaras brīvdienām.

3

Vasaras brīvlaikā man ne reizi neizdevās satikt Gromovu. Viņš bija aizbraucis uz Ko- marovu, uz Zinātņu akadēmijas pionieru nometni, bet es atrados Molodjožnijā, mana tēva darbavietas — rūpnīcas nometnē. Es, protams, varēju nejauši sastapties ar Gromovu, jo Molodjožnijā nebija tālu no Koma- rovas. Bet pa visu vasaru es nesatiku nevienu no mūsu zēniem, ja neskaita Drovodelovu, ar kuru mēs bijām kopā vienā nometnē. Viņa māte te strādaja noliktavā, un viņš dzīvoja nevis kopā ar mums, bet ar māti apkalpojoša personāla telpās. Taču mēs abi satikāmies katru dienu.

Tajā rītā, kad es atbraucu, viņš pieskrēja man klāt un, sataisījis nopietnu seju, nobu- bināja:

— Platon, tu esi mans draugs, bet patiesība …

Es neizturēju, saķēru viņu aiz krekla apkakles un piedraudēju:

— Ja tu vēlreiz pieminēsi Platonu un pa- tiesību, es tevi pārmācīšu, kaut arī mani par lo padzītu no nometnes.

Viņš, kā redzams, bija aizmirsis, kādu iespaidu uz Gromovu un visiem pārējiem bija atstājuši viņa vārdi pēc stāsta nolasīšanas.

Drovodelovs ļoti apvainojās — viņam pat asaras sakāpa acīs — un teica man:

— Laid vaļā! Pirmkārt, tie nav mani, bet Sokrāta vārdi. Un viņš bija domātājs. Otrkārt … Laid vaļā! Tu neatrodies uz ielas, bet pionieru nometnē.

— Lai nu šoreiz tā notiek, — es piekritu, — es tevi palaidīšu. Bet tā kā turpmāk es vairs neko nedzirdētu par patiesību.

Un viņš patiešām nāca pie prāta un pārstāja runāt par patiesību un Platonu. Taču manus draudus viņš man nepiedeva. To es redzēju viņa mātes, noliktavas pārzines, sejā katru reizi, kad viņu satiku. Tajā atspoguļojās viss — gan par patiesību, gan par Platonu, gan par to, ka es gandrīz atrāvis viņas dēla kreklam apkakli. Viņas seja bija gluži izskatīga, liela un apaļīga, pat simpātiska, tikai tā pauda pārāk daudz jūtu.

Nē, Drovodelovs vairāk nepieminēja patiesību. Arī par to viņam paldies. Es jau sen biju pamanījis, ka, ne visai gudram cilvēkam izrunājot svešus gudrus vārdus, šie vārdi arī kļūst muļķīgi, kaut arī runātājs tiem neko nepieliek klāt. Kāpēc tas tā notiek? Nezinu.

Taču pietiks par Drovodelovu. Nometnē viņš visiem apnika, jo mūžīgi tirgojās, vienmēr centās kaut ko izkaulēt, aprunaja komandu, pret kuru spēlēja. Tas beidzās ar to, ka viņam lika stāvēt malā līdzjutēja lomā. Tā vietā, lai vainotu pats sevi, viņš tūlīt apsūdzēja mani.

— Esi gan tu klases biedrs, — viņš apnicīgi īdēja, — vai tā kāds rīkojas?

Šie vārdi nezin kāpēc mani aizkustināja, un es lūdzu puišus atļaut viņam piedalīties spēlē.